Iepazīsti profesiju!

Katrai profesijai ir raksturīgas personības iezīmes, kas ir nepieciešamas, lai varētu veiksmīgi pildīt profesionālos pienākumus. Šajā bloga ierakstā apskatīsim svarīgākās, kurām būtu jāpiemīt ikvienam medicīnas koledžas studentam. 

Roku higiēna ir viens no nozīmīgākajiem pasākumiem infekciju kontrolē

Ārsta palīgs: „Peldētprasme nebūt nenozīmē, ka neesi pakļauts noslīkšanas riskam”

Saskaņā ar Pasaules Veselības Organizācijas datiem slīkšana ir trešais galvenais nāves cēlonis nelaimes gadījumos cietušajiem pasaulē – tā veido ap 7% no visiem nāves gadījumiem. Ik gadu pasaulē, nespējot laikus izkļūt ārā no ūdeņiem, dzīvība izgaist ap 400 000 cilvēku, un šis skaitlis nemazinās. Diemžēl Latvija šajā ziņā nav izņēmums – arī mūsu valstī statistika ir traģiska; pēc Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) datiem kopš peldsezonas atklāšanas 15. maijā līdz jūlija vidum no Latvijas ūdenstilpnēm izcelti jau 40 cilvēki, un šobrīd nāves gadījumu skaits pieaudzis jau līdz 83 cilvēkiem (!).

Kādi ir galvenie riska faktori un biežākie cēloņi slīkšanai ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā, un kas būtu darāms lietas labā, lai mazinātu nāves gadījumu skaitu, skaidro Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas docētājs un feldšeris (ārsta palīgs) ar vairāk nekā 40 gadu profesionālo pieredzi Leonīds Afremovičs.

Visbiežāk slīkst bērni, pusaudži un pieauguši vīrieši

Savas profesionālās darbības laikā L. Afremovičs novērojis likumsakarību, proti, – jo karstāka vasara, jo slīcēju un noslīkušo cilvēku (kā arī to, kas guvuši smagas mugurkaula traumas nirstot) skaits palielinās, pat neskatoties uz labu peldētprasmi. L. Afremovičs uzsver – tas, ka cilvēks prot peldēt, nebūt nenozīmē, ka viņš nav pakļauts slīkšanas riskam. Un iemesli tam var būt visdažādākie.

Balstoties uz pasaules statistikas datiem, ļoti liela nozīme ir cilvēka vecumam. „Viennozīmīgi, slīcēju vidū visvairāk diemžēl ir bērni, jo liela daļa neprot peldēt. Un nav vajadzīgi nekādi dziļie ūdeņi – noslīkt var gan piemājas dīķī, gan baseinā, nemaz nerunājot par upēm un ezeriem. Tāpēc vecākiem pastāvīgi tiek atgādināts – esot kādas ūdenstilpnes tuvumā kopā ar savu bērnu, nekādā gadījumā nedrīkst novērsties un atstāt savu atvasi nepieskatītu pat uz īsu mirkli!” brīdina mediķis, piekodinot, ka „ir aplami domāt, ka, nonākot bīstamā situācijā ūdenī, bērns kliegs un sauks palīgā – visbiežāk slīkšana notiek pavisam klusi un nemanāmi,” stāsta L. Afremovičs, kurš pieredzējis virkni šādu gadījumu savas ilgās profesionālās darbības laikā.

Kā nākamo slīkšanas un noslīkšanas riskam biežāk pakļauto grupu feldšeris (ārsta palīgs) izceļ pusaudžus. Pusaudžiem ir ļoti raksturīga vēlme pierādīt sevi vienaudžu vidū. Līdz ar to, demonstrējot savus „varoņdarbus” un vēloties iegūt cieņu un apbrīnu draugu acīs, pusaudži bieži vien neaizdomājas par slīkšanas riskiem un pārvērtē savus spēkus.

Ja salīdzina slīkšanas gadījumu skaitu vīriešu un sieviešu vidū, tad vairāk dominē vīrieši, kas skaidrojams ar to, ka vīrieši biežāk nekā sievietes mēdz peldēt dziļumā. Un situācijā, kad, piemēram, pēkšņi rodas krampji, un pamata zem kājām nav, iespējamība noturēties virs ūdens ir ļoti niecīga. Tāpat vīrieši arī salīdzinoši biežāk nodarbojas ar kādu no riskantajām ūdens sporta aktivitātēm, piemēram, sērfošanu, braukšanu ar motorlaivu lielā ātrumā, niršanu u. c. Arī nesamērīgs alkohola patēriņš, atpūšoties pie ūdens, ir biežs iemesls tam, ka cilvēks noslīkst. Ne velti ir teiciens – „jūra līdz ceļiem”.

Pārgalvīga lēkšana ūdenī – risks palikt ratiņkrēslā visu atlikušo mūžu

LU PSK docētājs-praktiķis atsevišķi izceļ niršanas tēmu: „Ik gadu peldsezonas sākums ārstiem-vertebrologiem ir visintensīvākais darba periods, jo cilvēki, neskatoties uz daudzajiem brīdinājumiem, tik un tā mēģina nirt, lēkt ūdenī svešās vai seklās vietās, kā rezultātā ļoti bieži tiek gūtas smagas mugurkaula traumas. Šādas traumas izraisa ārkārtīgi nelabvēlīgas sekas. Vairums cilvēku pārgalvīgas niršanas rezultātā gūst nopietnus mugurkaulu lūzumus un muguras smadzeņu škērsbojājumu, kas labākajā gadījumā rezultējas ar nespēju kustēties un palikšanu ratiņkrēslā visu atlikušo mūžu. Turklāt, jo lūzums ir augstāk, jo sliktāks ir iznākums – tad var būt paralizētas gan rokas, gan kājas.” Tāpēc L. Afremovičs aicina ļoti rūpīgi izvērtēt – vai tiešām ir vērts tā riskēt?!

Kā mazināt negadījumu skaitu?

Slīcēju glābšana ir ārkārtīgi nopietns pasākums, kurā jāiesaistās dažādiem dienestiem. „Ja mums būtu vairāk oficiālu peldvietu, kurās dežurē speciāli slīcēju glābšanai apmācīti glābēji, viennozīmīgi – bojā gājušo skaits būtu krietni mazāks. Bez profesionāliem glābējiem cilvēka izredzes izdzīvot nav lielas,” ir pārliecināts ārsta palīgs. ”Protams, ir cilvēki, kas, pamanot slīcēju, mēģina viņu glābt, bet, ja pie rokas nav nekādu palīglīdzekļu, piemēram, laivas, ar kuru piekļūt drošā tuvumā slīcējam vai kāda virve, koks, diemžēl nereti glābšanas misija beidzas ar to, ka viena noslīkušā vietā ir divi. Teiciens „slīcējs ķeras pie pēdējā salmiņa” ir tīra patiesība, jo slīkstošais, cīnoties par izdzīvošanu, pieķeras otram tik spēcīgi, ka tas otrs noslīkt kopā ar viņu,” skaidro ārsta palīgs, uzsverot, ka glābšanas process ir ārkārtīgi bīstams, un ne velti glābēji tam tiek īpaši apmācīti – kā cietušajam tuvoties, kā satvert, lai pats nenoslīktu, utt. Ja šādu iemaņu nav, visbiežāk iznākums ir slikts.

Kā palīdzēt slīcējam?

L. Afremovičs uzsver, ka vislabākais, ko var darīt situācijās, kad cilvēks redz otru slīkstam, un kad nav pieejami nekādi palīglīdzekļi, kā arī nav glābšanas iemaņu, ir vispirms izsaukt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) (nevis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), kā tas visbiežāk notiek), kam ir gan apmācīts personāls, gan piemērots aprīkojums šādām glābšanas misijām. Tikai tad kā nākamajam ir jāzvana NMPD. L. Afremovičs piebilst: „NMPD darbinieki netiek apmācīti slīcēju glābšanai, kā arī viņiem nav tam domāta aprīkojuma. Protams, izsaucot kā pirmo NMPD, dispečers savienos ar VUGD, kas specializējas šādās situācijas, bet tādējādi tiks patērēts laiks. Slīcēja glābšanā ir svarīga katra minūte.”

Ja slīcēju tomēr izdevies izvilkt no ūdens pašu spēkiem, ļoti svarīgi ir nekavējoties sniegt pirmo palīdzību, kamēr kāds cits tajā laikā izsauc NMPD. L. Afremovičs ir pārliecināts: „Ja lielākā daļa sabiedrības apgūtu pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas, tas pavisam noteikti palīdzētu saglabāt krietni vairāk cilvēku dzīvību. Ir jārēķinās – kamēr glābšanas dienesti ierodas notikuma vietā, paiet laiks, bet palīdzība cietušajam ir nepieciešama nekavējoties. Tā kā slīkušajam cilvēkam asinīs skābekļa rezerves praktiski ir izsīkušas, veicot atdzīvināšanu ļoti svarīgi veikt gan krūškurvja kompresijas, gan mākslīgo elpināšanu, lai saglabātu cilvēka dzīvību.” Tāpat feldšeris (ārsta palīgs) brīdina, ka nekādā gadījumā nedrīkst rīkoties, kā to rāda filmās – mēģināt slīkušajam izspiest no plaušām ūdeni. „Tādā veidā ne tikai tiks zaudēts laiks, bet arī pastāv risks izspiest kuņģa saturu, kas, nonākot plaušās, situāciju padarīs vēl sliktāku,” L. Afremovičs skaidro. Viens no noteicošajiem faktoriem slīcēju glābšanā ir arī zem ūdens pavadītais laiks. „Vislabākās izredzes saglabāt cilvēka dzīvību un veselību ir tad, ja šis laiks ir bijis ne ilgāks par 15 minūtēm. Savukārt, ja cietušo izdodas izvilkt no ūdens, kad viņš tur jau pabijis 25 minūtes un ilgāk, pat tad, ja izdodas atjaunot viņa sirdsdarbību, slimnīcā iznākums vienalga ir slikts, jo ir iestājušās neatgriezeniskas izmaiņas galvas smadzenēs. Vislabākie rezultāti ir, ja cilvēks zem ūdens bijis ne ilgāk par piecām līdz septiņām minūtēm, tieši tāpēc mums vajadzētu vairāk glābēju peldvietās, kas var operatīvi un profesionāli reaģēt uz situāciju,” teic ārsta palīgs.

Ārsta palīgs – pirmais, kas novērtē pacienta stāvokli

Ja jūti, ka vēlies palīdzēt saglabāt dzīvības cilvēkiem slīkšanas un citos nelaimes gadījumos, kur nepieciešama operatīva rīcība, kā arī tevi aizrauj medicīna, droši piesakies studijām Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, kur par valsts budžeta līdzekļiem iegūsi pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību studiju programmā „Ārstniecība” (kvalifikācija – Ārsta palīgs). Pēc sekmīgas studiju programmas absolvēšanas, tu ne tikai varēsi realizēt sevi kā ārsta palīgs, bet arī būsi guvis zināšanas un prasmes, kas var noderēt ikdienā, ārpus darba pienākumu pildīšanas.

Profesija ārsta palīgs ir ļoti pieprasīta un sniedz plašas darba iespējas. Ārsta palīgs darbojas gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā kā brigādes vadītājs (tiesa gan, ir nepieciešams atbilstošs sertifikāts, ko var iegūt, mācoties papildus vienu gadu) vai otrā ārstniecības persona, gan slimnīcu uzņemšanas, intensīvās terapijas un citās nodaļās. Tāpat ārsta palīgs var darboties ambulatorajā medicīnā, strādājot ģimenes ārstu praksēs gan pilsētās, gan laukos. Attālākos rajonos ārsta palīgs ir īpaši aktuāls speciālists, jo ne vienmēr pacienta veselības stāvoklis ļauj pašam tikt līdz savam ģimenes ārstam. Ārsta palīgs ir kompetents gan patstāvīgi noteikt diagnozi, gan uzsākt ārstēšanu, nozīmējot medikamentus, gan arīdzan izrakstīt darbnespējas lapu. Ģimenes ārstu praksēs ārsta palīgs ļoti bieži ir tas, kam tiek uzticēts pieņemt pacientus akūtajās stundās vai, piemēram, kad ģimenes ārsts nav pieejams.

Kam piemērota profesija ārsta palīgs?

Ārsta palīgs ambulatorajā medicīnā ir specialitāte, kas vairāk piemērota tiem, kam patīk stabilitāte un nosacīti mierīgs darba grafiks, piemēram, ģimenes ārstu praksēs (tomēr arī tur situācijas var būt dažādas). Savukārt, ja tuvāks ir dinamisks darbs un ir gatavība ekstremālām situācijām, var specializēties kā ārsta palīgs neatliekamajā medicīnā, kur pārsvarā neviena dežūra nelīdzinās iepriekšējai. Tāpat kā ambulatorajā medicīnā arī darbs neatliekamajā medicīnā paver plašas izvēles iespējas – ārsta palīgs var strādāt brigādē kā tās vadītājs, kā dispečeris un arī neatliekamās medicīnas nodaļā kā koordinators, kurš nosaka prioritātes, t.i., kādā secībā, cik ātri pacients tiks pie konkrētā speciālista. Ārsta palīgs neatliekamajā medicīnā bieži vien ir pirmā persona, kas novērtē pacienta veselības stāvokli.

Tomēr, plānojot strādāt profesijā ārsta palīgs, jāņem vērā, ka darba ikdiena nav gluži tāda, kā to rāda filmās. Dzīve ir skarbāka, un ne visus cilvēkus ir iespējams izārstēt vai izglābt – medicīna nav visspēcīga, ar to jārēķinās. Tāpat arī jāsaprot, ka ārsta palīgs neveic glābšanas darbus 24 stundas diennaktī. Pārsvarā ārsta palīgs veic vairāk vai mazāk ikdienišķu darbu – strādājot ar slimiem vai negadījumos cietušiem cilvēkiem, palīdzot viņiem vai nu slimnīcā, mājās vai negadījuma vietā un izlemjot, kad pacients jāhospitalizē un uz kādu stacionāru jāved.

Uzzini vairāk par studiju programmu ”Ārstniecība” (kvalifikāciju – Ārsta palīgs)!

Biomedicīnas laborants – dinamiska, atbildīga un augsti pieprasīta profesija

Saistībā ar paaudžu maiņu daudzās Latvijas veselības aprūpes jomās vērojams būtisks kvalificētu speciālistu trūkums. Turklāt medicīnā regulāri ienāk arvien jaunas tehnoloģijas, tiek īstenotas dažādas pētījumu programmas, parādās jaunas ārstniecības un diagnostikas metodes, kā arī papildinās veselības aprūpes iestāžu klāsts. Viena no jomām, kurā šobrīd ir ļoti augsts pieprasījums pēc kompetentiem un darba tirgū konkurētspējīgiem speciālistiem, ir laboratorā izmeklēšana, kurā milzīga atbildība gulstas uz tāda speciālista kā biomedicīnas laborants pleciem. Iepazīsti profesiju un izvērtē – varbūt tieši tev šī specialitāte ir labi piemērota?Kādus uzdevumus veic biomedicīnas laborants?

Biomedicīnas laborants ir ārstniecības persona, kas veic no cilvēka iegūta bioloģiskā materiāla laboratoriskos izmeklējumus dažādās valsts un privātajās veselības iestādēs ar mērķi nodrošināt uz zinātniskiem pierādījumiem balstītu medicīnu – pacientu saslimšanu diagnostiku un ārstēšanu. Labi zināms, ka ārsts, komunicējot ar pacientu un izmeklējot viņu, var izvirzīt tikai hipotēzes par veselības traucējumiem, ar kuriem pacients, iespējams, saskāries, tomēr, lai šīs hipotēzes apstiprinātu vai noraidītu un uzstādītu precīzu diagnozi, no kuras būs atkarīga ārstniecības gaita un pacienta veselības stāvoklis, ārstam ir nepieciešama detalizēta un precīza informācija par izmaiņām pacienta organismā. Biomedicīnas laborants, balstoties uz ārsta pieprasījumu, palīdz konstatēt šīs izmaiņas, veicot asins, urīna, fēču, likvora (smadzeņu šķidruma), locītavu šķidruma un/ vai citu bioloģisko šķidrumu analīzes.

Biomedicīnas laboranta ikdiena – dinamiska un mainīga

Biomedicīnas laborants darba dienu sāk ar izmeklējamo materiālu reģistrēšanu un marķēšanu. Tas ir ļoti atbildīgs moments diagnostiskajā procesā, ko sauc par preanalītisko etapu. Analīžu identifikācijā ir jāievēro augsta uzmanība, un biomedicīnas laborants nedrīkst pieļaut ne vismazāko kļūdu, pretējā gadījumā viss tālākais darbs būs pilnībā veltīgs. Piemēram, izmeklējumu rezultāti var nokļūt pie cita pacienta vai ārsta, kā rezultātā var tikt apdraudēta pacienta veselība.

Pēc preanalītiskā etapa seko analīžu veikšana un rezultātu iegūšana jeb analītiskais etaps. Tomēr, lai šis etaps noritētu kvalitatīvi, biomedicīnas laborants ik dienas seko līdzi aprīkojuma darba stāvoklim. Mūsdienu laboratorijas aprīkotas ar ļoti plašu iekārtu klāstu, kurām regulāri jāveic pārbaudes jeb kalibrācija, ko biomedicīnas laborants veic laboratorijas ārsta uzraudzībā. Nedrīkst akli paļauties uz aprīkojuma uzrādītajiem analīžu rezultātiem, tāpēc tikai tad, kad biomedicīnas laborants ir pārliecinājies, ka iekārta darbojas korekti, drīkst ķerties pie analītiskā darba izpildes.

Biomedicīnas laborants ir pirmais, kurš redz pacientu bioloģisko materiālu analīžu rezultātus, un to izvērtēšana parasti notiek laboratorijas ārsta uzraudzībā. Ja laboratorijas ārsta nav klāt, biomedicīnas laborants ir kompetents patstāvīgi novērtēt situāciju un atbilstoši rīkoties. Mēdz gadīties, ka analīžu rezultāti ir pat ļoti neatbilstoši normai, citiem vārdiem – pacienta veselība ir kritiski apdraudēta. Šādās situācijās biomedicīnas laborants ir tiesīgs uzņemties atbildību un ziņot pacienta ārstējošajam ārstam par kritiskiem rezultātiem, kas var ietekmēt pacienta dzīvību. Piemēram, ja pacientam ir kritiski zems cukura līmenis asinīs, tas var izraisīt komu. Var būt arī pretēja situācija, kad cukura līmenis ir ļoti augsts – arī šajā gadījumā pastāv risks, ka pacients var zaudēt samaņu. Tāpat pacienta dzīvībai bīstams ir elektrolītu disbalanss, kas var izraisīt sirds apstāšanos, kā arī dažādas koagulopātijas, kas var kalpot par iemeslu asiņošanai, tāpēc biomedicīnas laborants nedrīkst zaudēt ne mirkli un viņam ir steidzami jāpaziņo par to ārstam. Savukārt, ja analīžu rezultāti tikai nedaudz atšķiras no normas, biomedicīnas laborants noformē testēšanas protokolu, un rezultāti ierastajā kārtībā nonāk pie pasūtītāja.

Protams, laboratorajā izmeklēšanā ir dažādas specializācijas, no kā atkarīgas arī nianses speciālista ikdienā. Piemēram, mikrobioloģijā biomedicīnas laborants veic arī materiāla uzsēšanu, un šis process atšķirībā no bioķīmiskajām un klīniskajām analīzēm nenotiek dažu stundu laikā. Analītiskais process var ilgt divas trīs dienas, dažreiz pat nedēļu, kas saistīts ar baktēriju atšķirīgo augšanas ātrumu.
Jebkurš darbs laboratorijā prasa ļoti lielu pacietību un uzmanību. Biomedicīnas laborantam katrs analizējamais materiāls ir jāuztver tā, it kā tas piederētu kādam viņa tuvam cilvēkam, jo aiz katras analīzes stāv dzīvs cilvēks ar savām bēdām, problēmām, veselības traucējumiem.

No vienas puses, iespējams, varētu šķist, ka laboranta profesija ir rutīnas darbs – katru dienu jāveic izmeklējamo materiālu reģistrēšana, marķēšana, iekārtu kalibrācija, analīze utt. Tomēr patiesībā neviena darba diena nelīdzinās iepriekšējai, jo ir dažādi klīniskie gadījumi un var būt arī akūtas situācijas. Biomedicīnas laborantam vienmēr „jātur roka uz pulsa”.

Kam piemērota profesija biomedicīnas laborants?

Biomedicīnas laborants ik dienu veic augsti atbildīgu darbu, līdz ar to viena no galvenajām īpašībām, ar ko jābūt apveltītam potenciālajam šīs jomas speciālistam, ir spēja uzņemties atbildību. Tāpat cilvēkam ir jābūt pacietīgam un neatlaidīgam. Jāņem vērā, ka profesija biomedicīnas laborants ietver arī ļoti daudz roku darba.

Protams, lai potenciālais biomedicīnas laborants varētu veikt savu darbu kvalitatīvi un ar prieku un entuziasmu, ir jābūt interesei par medicīnu, dažādiem bioķīmiskajiem procesiem cilvēka organismā, kas ir dzīvības pamatā, tai skaitā jābūt gatavam strādāt ar bioloģiskajiem materiāliem. Svarīga ir interese arī par tehnoloģijām, informātiku, datu apstrādi, jo specialitāte biomedicīnas laborants ietver daudz darba ar dažādām datorprogrammām, kas apstrādā nosūtījumus, reģistrācijas, analīžu rezultātus utt. Visbeidzot – jāpiemīt vēlmei mācīties, jo zinātne un tehnoloģijas attīstās nepārtraukti, tāpēc arī jebkuram veselības nozares pārstāvim ir pastāvīgi jāpilnveido savas zināšanas un prasmes.

Ja esi gatavs dinamiskam un atbildīgam darbam un tevi saista profesija biomedicīnas laborants, droši piesakies studijām Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, kas vienīgā Latvijā piedāvā apgūt pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu „Biomedicīnas laborants”! Studiju programma tiek īstenota par valsts budžeta līdzekļiem, tātad – pilnībā bez maksas. Studiju ilgums ir divi gadi, kurus sekmīgi pabeidzot, iegūsi diplomu, kas apliecinās pirmās profesionālās augstākās izglītības grāda iegūšanu, kā arī kvalifikāciju – Biomedicīnas laborants.

Padziļinātāku zināšanu apguvei izmanto iespēju turpināt studijas Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas veselības aprūpes studiju programmās vai Latvijas Universitātes Bioloģijas vai Ķīmijas fakultātēs, ko vienkārši varēsi apvienot arī ar darbu laboratorijā.

Novēlam studēt ar prieku, neatlaidību un degsmi izzināšanas procesā!

Podologs – tā nozīme pēdu veselības saglabāšanā

Veselas pēdas ir veselības pamats. Kvalificētu ārstniecības personu iesaiste pēdu veselības saglabāšanā ir ļoti būtiska, jo pacientu pēdu veselības problēmas bieži ir saistītas ar citām saslimšanām vai traumām. Tieši tādēļ vairāki veselības aprūpes speciālisti – dermatologi, endokrinologi, ģimenes ārsti, asinsvadu ķirurgi, tehniskie ortopēdi, traumatologi – veido sadarbību ar tādu speciālistu kā podologs. Podoloģija laika gaitā ir attīstījusies kā patstāvīga medicīnas apakšnozare un Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, iegūt podologa izglītību iespējams medicīnas koledžā.

Ko dara podologs?

Podologs ir ārstniecības persona, kas veic pacientu podoloģisko aprūpi, kā arī izglīto cilvēkus par pareizu pēdu kopšanu. Podologs darba ikdienā veic virkni dažādu manipulāciju – jušanas, mīksto audu trofikas pārbaudi, nosaka pēdu stāvokļa bojājumu pakāpi, apskata un novērtē pacienta kāju, nagu un balsta kustību aparāta stāvokli un veic atbilstošas profilaktiskās vai ārstnieciskās procedūras, kas ietver pēdu ādas un/vai nagu apstrādi. Turklāt manipulāciju izpildē podologs izmanto speciālu aprīkojumu, sterilizētus medicīniskos instrumentus, lokāli lietojamus medikamentus un pēdu aprūpes līdzekļus, kā arī konsultē par ortopēdisko palīglīdzekļu un apavu izvēli un valkāšanu.

Kā saprast, kad nepieciešams podologs?

Ārstnieciskā pēdu aprūpe ir nepieciešama ikvienam, – gan sievietēm, gan vīriešiem, gan bērniem – ne tikai ārstnieciskos, bet arī profilaktiskos nolūkos, lai savlaicīgi konstatētu un novērstu iespējamās pēdu veselības problēmas, tādas kā ieauguši nagi, papēžu plaisas, uzstaigājumi, tulznas, varžacis un citas izmaiņas pēdu ādā un nagos, kas izraisa jūtamu, ne vien fizisku, bet arī psiholoģiskudiskomfortu. Īpaši svarīgu nozīmi podologs ieņem paaugstināta riska grupas pacientu pēdu aprūpē, kā piemēram, pie cukura diabēta un vecāka gadagājuma cilvēkiem ar pašaprūpes problēmām.
Vesela pēdu āda ir gluda, tajā nav plaisu, neveidojas uzstaigājumi. Ja parādās šīs un iepriekš minētās izmaiņas, podologs spēj novērtēt, vai problēmas radušās funkcionālu, ar deformācijām saistītu pēdu veselības problēmu dēļ, vai tie vienkārši ir nepiemēroti apavi un pašaprūpes problēmas, kas veicinājuši pēdu problēmas. Vizītes laikā podologs ievāc anamnēzi, novērtē pacienta vispārējo veselības stāvokli un uzstāda podoloģiskās aprūpes diagnozi. Piemēram, izplatītākās problēmas, kuru dēļ tiek apmeklēts podologs, ir dažādi uzstaigājumi, ko sekmējusi pēdas deformācija – plakanā pēda. Arī apavi ar augstiem papēžiem bieži vien ir cēlonis pēdu ādas izmaiņām. Šādos gadījumos podologs var palīdzēt atslogot pacienta pēdas, rekomendējot speciālas rūpnieciskās ortozes, silikona pēdiņas vai citus ortopēdiskos risinājumus.

Savukārt, ja podologs konstatē, ka pacienta pēdu problēmas ir kādas citas organisma saslimšanas, piemēram, psoriāzes, sēnīšu infekcijas, cukura diabēta vai asinsvadu saslimšanu izraisītas, viņa kompetencē ir ieteikt vērsties pie ģimenes ārsta vai atbilstoša speciālista, kas palīdzēs risināt radušos veselības traucējumus, tādējādi saglabājot vai uzlabojot arī pēdu veselību.

Ar kādām pēdu veselības problēmām pacienti visbiežāk nonāk podologa redzeslokā?

• Podologa redzeslokā nonāk, kā sievietes, tā vīrieši, kas saskārušies ar ieaugušu nagu problēmu vai sēnīšu infekcijām gan nagos, gan pēdu ādā, kā arī varžacīm. Turklāt situāciju bieži vien pasliktina pašārstēšanās;
• Bērni, – kad vecāki jau laikus vēlas iemācīt savas atvases adekvāti rūpēties par savām pēdām un apgriezt kāju nagus,veidojot pareizu nagu formu. Tāpat podologs tiek apmeklēts, jo bērniem ļoti bieži sastopami tādi vīrusa veidojumi kā kārpas, kas saistīts ar mūsdienu urbāno vidi un dažādajām fiziskajām aktivitātēm, piemēram, dejošanu, baseinu apmeklējumiem, aktivitātēm basām kājām bērnudārziņos vai citās sabiedriskās vietās;
• Pusaudža vecumā mainās hormonālā sistēma, tāpēc bieži parādās svīšana un ar to saistītas problēmas uz ādas, tai skaitā uz pēdām. Piemēram, izplatīta parādība pusaudžu vidū ir ieauguši nagi, ko veicinājusi vai nu nepareiza pēdu aprūpe (pārāk dziļi izgriežot nagu stūrīšus) vai nepietiekama higiēna, kā arī bieži valkātie sporta apavi, kuros kājas pastiprināti svīst, veicinot infekcijas veidošanos pēdu ādā un nagos;
• Podologs ir pieprasīts speciālists arī jauniešu (20-25 gadi) un aktīvu cilvēku vidū, kas nereti sūdzas par posttraumatiskām nagu problēmām, kā arī patoloģiskiem uzstaigājumiem un tulznām, kas radušās kādu konkrētu aktivitāšu rezultātā. Jauniem cilvēkiem bieži novērotas arī sāpes pēdu locītavās, ko var veicināt funkcionālas izmaiņas pēdās, piemēram, saišu vājums, arī plakanā pēda. Nav retums arī ieauguši nagi un dažādi iekaisuma procesi, ko veicina nagu malu pastāvīga atspiešanās pret apaviem;
• Jaunas sievietes pie podologa visbiežāk nonāk apavu izraisītu pēdu problēmu dēļ, īpaši vasarā, kad tiek valkāti apavi bez aizmugurējās kapes vai tā saucamās klikatas, iešļūcenes un sandales, kas veicina uzstaigājumu veidošanos un citas pēdu problēmas;
• Podologs ļoti bieži strādā ar cilvēkiem gados, kam ir kādas hroniskas saslimšanas, piemēram, poliartrīts, cukura diabēts un citas autoimūnas vai hormonāla rakstura saslimšanas, kas ietekmē arī pēdu ādas stāvokli – tā kļūst sausa, plaisā un ir paaugstināts čūlu risks. Vislielākais pēdu problēmu risks ir diabēta pacientiem, kam nereti veidojas dažādi jušanas traucējumi jeb neiropātijas, kā arī mikro vai makroangiopātijas (asinsvadu sistēmas slimības). Šādiem pacientiem ir ļoti augsts risks, ka viņiem tik raksturīgajās sausās pēdu ādas plaisās, uzstaigājumos un tulznās var attīstīties infekcija un veidoties nedzīstošas čūlas. Tāpēc diabēta pacientiem jo īpaši ir svarīga laicīga profilakse pie podologa, kas var šīs problēmas novērst. Jāpiebilst, ka podoloģija Latvijā ir attīstījusies vienlaikus ar diabēta pacientu aprūpi – pirmie podologi-diabēta aprūpes māsas, sāka rūpēties par diabēta pacientiem jau vairāk nekā 25 gadus atpakaļ. Tāpēc var droši teikt, ka tieši pateicoties diabēta aprūpes jomai Latvijā ienāca arī podoloģija.

Tātad, pēdu veselības problēmas ir ļoti izplatītas visās vecuma grupās, tāpēc par tām jāsāk rūpēties jau no bērna vecuma. Un podologs ir tas, kurš var palīdzēt izvairīties no nopietnām pēdu saslimšanām, kas ietekmē dzīves kvalitāti.

Kam piemērota profesija podologs?

Sabiedrībā ir plaši izplatīts mīts, ka podologs gluži kā manikīra/ pedikīra speciālists, ir tikai un vienīgi sievietēm piemērota profesija, taču tā nebūt nav. Pirmkārt, atšķirībā no manikīra un pedikīra speciālista, kas nodarbojas tikai ar veselu pēdu kopšanu un estētiskā izskata uzlabošanu, podologs ir ārstniecības persona, kas nodrošina problemātiskas, traumētas vai slimības skartas pēdu ādas un nagu aprūpi. Un ārstniecības personu vidū vīrieši nav nekas neparasts.

Otrkārt, podologs Eiropā ir ļoti populāra profesija vīriešu vidū, īpaši Vācijā un Spānijā. Arī Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, kas ir vienīgā koledža Latvijā un Baltijā, kas sagatavo speciālistus podoloģijā, studentiem piedaloties ERASMUS programmās, bieži novērots, ka viņu prakses vadītāji ir vīrieši. Un tas ir pareizi, jo gan nagu korekcija (ortoniksija), gan pēdu aprūpe prasa lielu nosvērtību un arī spēcīgas rokas, jo nereti pacienti ir cilvēki gados vai ar ierobežotām kustībām, kam nepieciešama arī fiziska palīdzība vizītes laikā. Turklāt podoloģija ir tehnoloģiska nozare.

Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam podologam?

Viennozīmīgi, podologs ir cilvēks ar labām komunikācijas prasmēm, kurš ir spējīgs izveidot labu kontaktu ar dažādiem cilvēkiem. Tāpat ir jābūt mērķim studēt un darboties medicīnā. Jāņem vērā, ka medicīna nekad nestāv uz vietas – pastāvīgi mainās pieejas pacientu aprūpē, un, tiklīdz parādās jauna pieeja kādas veselības problēmas ārstēšanā, tā tas skar arī podoloģijas jomu. Tātad, podologs ir speciālists, kuram jāorientējas dažādos medicīnas virzienos (traumatoloģijā, ortopēdijā, endokrinoloģijā utt.), lai nodrošinātu efektīvu un mūsdienu prasībām atbilstošu pacientu aprūpi.
Ja tavs mērķis ir studēt medicīnu, ja esi komunikabls un tevi aizrauj tehnoloģijas, kā arī nākotnē vēlies izvairīties no „rutīnas darba”, iespējams, profesija podologs varētu būt tev saistoša.

Latvijā jau 12 gadus ir iespēja saņemt kvalitatīvu pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un iegūt kvalifikāciju - Podologs, studējot Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas divgadīgajā studiju programmā “Podoloģija”, kurā pieejamas pilna laika gan dienas, gan vakara grupas. Tāpat kā pati profesija podologs, arī studiju programma „Podoloģija” ir ļoti daudzpusīga – līdztekus medicīnas pamata studiju kursiem tajā ietverti profesionālie studiju kursi ārstnieciskajā pēdas aprūpē, praktiskajās darba iemaņās podoloģijā, diabētiskās pēdas aprūpē, nagu korekcijas metodēs un ortoniksijā, ko nodrošina nozarē pieredzējuši profesionāļi, kuri līdztekus profesionālajam darbam veic pētījumus, attīsta un ievieš jaunas, inovatīvas metodes un tehnoloģijas. Tas jaunajiem podologiem sniedz iespēju izmantot vislabākos risinājumus un pieejas, lai palīdzētu pacientiem uzlabot dzīves kvalitāti.

Studiju programmas „Podoloģija” (kvalifikācijas Podologs) absolventi konsultē pacientus un veic ārstniecisko pēdu aprūpi tehniskās ortopēdijas centros, dermatoloģijas klīnikās, diabēta pacientu aprūpes centros un citās veselības aprūpes iestādēs, kā arī savās podologu praksēs ne tikai Latvijas robežās, bet arī ārvalstīs, piemēram, Kiprā, Norvēģijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā un daudzās citās pasaules vietās.

Radioloģija – medicīnas acis

Apmeklējot savu ģimenes ārstu, mēs nereti tiekam nosūtīti uz dažnedažādiem izmeklējumiem, jo, kā zināms, ārsts, vienkārši redzot pacientu un uzklausot viņa sūdzības, sākotnēji tikai aptuveni var novērtēt viņa veselības stāvokli, bet nevar nosaukt precīzu diagnozi. Gūstot traumu, ciešot no klepus vai iesnām, vai atnākot pie ārsta ar kādām citām sūdzībām, pacientiem bieži vien tiek nozīmēts rentgens, ultrasonogrāfija vai citi izmeklējumi, bez kuriem nav iedomājama neviena poliklīnika, veselības centrs un slimnīca. Milzīgu nozīmi pacienta veselības stāvokļa novērtēšanā ieņem tāds speciālists kā radiologa asistents – ārstniecības persona, kura, prasmīgi pielietojot tehnoloģijas, veic radioloģiskās procedūras vai diagnostiskās radioloģijas izmeklējumus, lai palīdzētu ārstam noteikt pacienta sūdzību cēloni un piemeklēt atbilstošu terapiju.

Tieši pateicoties tādam speciālistam kā radiologa asistents, radioloģija tiek dēvēta par medicīnas „acīm”, jo ikviens radiologa asistents ir kvalitatīva radioloģijas attēla meistars. Veicot izmeklējumus un iegūstot detalizētu augstas kvalitātes attēlu, radiologa asistents palīdz ārstam ieskatīties cilvēkam iekšā un labāk novērtēt viņa veselības stāvokli, lai mainītu vai izvēlētos atbilstošu ārstēšanas taktiku, veicinot pacienta atveseļošanos.

Kas ir radioloģija?

Radioloģija ir daudzpusīga medicīniskās diagnostikas nozare, kurā tiek pielietotas vizualizāciju veidošanas tehnoloģijas, izmantojot dažāda veida fizikālos parametrus, tādus kā jonizējošo starojumu, elektromagnētisko lauku, ultraskaņu un daudzus citus, lai varētu apskatīt pacienta organisma iekšējo vidi un noteikt, vai nav izveidojusies kāda patoloģija. 

Tā kā radioloģijā vairumā diagnostikas metožu tiek pielietots jonizējošais jeb rentgenstarojums, piemēram, rentgena izmeklējumos, mamogrāfijā, datortomogrāfijā un citās, speciālisti ļoti nopietni izturas pret šādu izmeklējumu pamatotību. Radioloģijā ir ļoti būtiski nodrošināt, lai ieguvums no izmeklējuma pārsniegtu starojuma kaitīgumu. Tāpēc, lai cilvēks nesaņemtu lieku starojumu, radiologa asistents veic radioloģiskos izmeklējumus, stingri ievērojot aizsardzības no radiācijas principus un starojuma devu optimizāciju.

Vienlaikus jāpiebilst arī, ka no radioloģiskajiem izmeklējumiem nav jābaidās – radiācija jau ir mums visapkārt. Arī atrodoties dabā, pie akmeņiem, saules gaismā, pastāv radiācijas dabiskais fons. Un tieši tādēļ, ka mēs uzņemam noteiktu radiācijas devu, vienkārši dzīvojot savu dzīvi, medicīniskai radiācijai ir jābūt stingri pamatotai. Protams, nereti ir arī tādas situācijas, kad pacientam nepietiek tikai ar vienu radioloģisko izmeklējumu un ir papildus nepieciešami vēl citi izmeklējumi, lai iegūtu plašāku informāciju par pacienta veselību. Jāsaprot, ka nav vienas zelta metodes, ar kuras palīdzību var noskaidrot itin visu par cilvēka veselības stāvokli, tāpēc arī bieži vien tiek veikti vairāki izmeklējumi, lai pacientam kādu patoloģiju gadījumā sniegtu savlaicīgu un efektīvu ārstēšanu.

Joma, kas nemitīgi attīstās

Kā zināms, mūsdienās tehnoloģijas nepārtraukti pilnveidojas. Ja sākotnēji bija pieejama tikai konvencionālā rentgenogrāfija, tad mūsdienās tā attīstījusies līdz digitālai rentgenogrāfijai. Piemēram, magnētiskajā rezonansē arvien vairāk pielieto tehnoloģijas, kas ļauj veikt izmeklējumu ar trīs, nevis 1,5 teslu, magnētiskā lauka stiprumu, kas ļauj iegūt augstākas izšķirtspējas attēlus ātrāk. Arī datortomogrāfijā – ja sākotnēji radiologa asistents-radiogrāfers strādāja ar sešu slāņu datortomogrāfu, tad šodien ir pieejami jau 124 slāņu tomogrāfi, kuriem pateicoties, radiologa asistents-radiogrāfers var veikt krietni precīzākus un kvalitatīvākus izmeklējumus.

Radiologa asistents strādā arī nukleārā medicīnā un veic tādus izmeklējumus kā scintigrāfija, kas ļauj noteikt kāda orgāna vai orgānu sistēmas darbību, ievadot vēnā radioaktīvu preparātu. Viena no jaunākajām tehnoloģijām radioloģijas jomā, kas pasaulē zināma jau vairāk nekā 10 gadus, bet Latvijā tika ieviesta pirms četriem gadiem, ir pozitronu emisijas tomogrāfija (PET). Tas ir nukleārās medicīnas izmeklējums, kas domāts pārsvarā onkoloģiskajiem pacientiem, un kuru veic radiologa asistents-radiogrāfers, pacientam vēnā ielaižot radioaktīvos preparātus jeb nukleīdus. Tie īsā laikā izplatās pa pacienta organismu un ļauj tomogrāfam, pilnībā noskenējot cilvēku, saskatīt tā saucamos „karstos punktus”, piemēram, kur atrodas primārais audzējs, kur vērojama metastāžu izplatība utt. Izmeklējuma gaitā pacients nekādas izmaiņas pašsajūtā nenovēro, un ievadītās radioaktīvās vielas sabrūk organismā parasti vienas dienas laikā. Precīzs nukleīdu sabrukšanas jeb radioaktivitātes samazināšanās laiks ir atkarīgs no radiofarmaceitiskā preparāta (tiek ievadīts pacientam vēnā pirms nukleārās medicīnas izmeklējuma) pussabrukšanas perioda.

Cik liela nozīme radioloģijā ir speciālistam radiologa asistents?

Radiologa asistents ir veselības aprūpes speciālists ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kas strādā gan ar pacientiem, gan komandā ar citiem mediķiem, gan ar tehnoloģijām. Viens no galvenajiem uzdevumiem, ko īsteno radiologa asistents, ir attēldiagnostikas tehnoloģiju pielietošana atbilstoši izmeklējumu protokoliem, lai iegūtu vislabāko attēlu atbilstoši pacientu veselības stāvoklim. Radiologa asistents ir apmācīts arī procedūru tehnikā un veic izmeklējumus arī ar kontrastvielu ievadīšanu, kas nepieciešama, lai labāk vizualizētu organisma anatomiskās struktūras un patoloģijas.

Tāpat nozīmīga darba sastāvdaļa, ko ik dienas veic radiologa asistents, ir izglītot pacientus atbilstoši katram individuālam izmeklējumam – vai tas būtu galvas, kuņģa-zarnu trakta izmeklējums vai sirds diagnostika, kur radiologa asistents papildus seko līdzi arī tam, lai izmeklējuma laikā pacientam pulss būtu noteiktās robežās. Diagnostikas ietvaros radiologa asistents vispirms ievāc pacienta anamnēzi, iztaujā par simptomiem un to novērošanas ilgumu. Pirms izmeklējuma radiologa asistents vienmēr rūpīgi izskaidro pacientam, kā jāuzvedas, piemēram, kurā momentā ir jāaiztur elpa, kad drīkst vai nedrīkst kustēties. Svarīgi, lai starp speciālistu un pacientu izveidotos labs kontakts. Pacientam pareizi jāsaprot, kas viņam jādara, lai radiologa asistents varētu nodrošināt efektīvu izmeklējumu un iegūt augstas kvalitātes attēlu vai attēlu sēriju, ko pēc tam ārsts-radiologs izvērtē, sagatavojot precīzu slēdzienu. Būtībā radiologa asistents ir atbildīgs par visu līdz tam brīdim, kad ierodas ārsts un skatās iegūtos attēlus, lai noteiktu, vai un kāda cilvēkam ir problēma.

Svarīgi piebilst, ka analizēt izmeklējumu rezultātus un noteikt precīzu diagnozi ir tikai un vienīgi ārsta-radiologa kompetencē, un radiologa asistents nav tiesīgs izpaust pacientam attēlos redzamo. Tomēr gadījumos, kad ir nepieciešama steidzama rīcība, radiologa asistents ir sagatavots nodrošināt neatliekamās palīdzības sniegšanu.

Radiologa asistents – pieprasīta specialitāte, kurā darbs būs vienmēr

Lai arī pirmajā brīdī radiologa asistents daudziem asociējas ar rentgena izmeklējumiem, tomēr šī speciālista kompetencē ir ļoti plašs diagnostikas metožu loks. Ņemot vērā to, ka medicīna un tehnoloģijas nemitīgi attīstās, un parādās jauni atklājumi, ir nepieciešami arvien jauni speciālisti, kas spēs nodrošināt cilvēkiem visus nepieciešamos medicīniskos izmeklējumus maksimāli operatīvi un efektīvi. Radiologa asistents ir profesionālis, kuram darbs būs vienmēr, jo, tiklīdz apstāsies diagnostika, ārstiem nebūs iespējas noteikt diagnozi un piemērot cilvēkiem atbilstošu ārstēšanu.

3 galvenās īpašības, ar ko ir apveltīts radiologa asistents

1. Cilvēkam, kuru saista profesija radiologa asistents, ir jābūt patiesai vēlmei strādāt medicīnā, kas sevī ietver arī regulāru darbu un komunikāciju ar cilvēkiem. Ļoti būtiskas īpašības, ar ko jābūt apveltītam jebkuram medicīnas jomas speciālistam, tai skaitā radiologa asistentam, ir empātija un iejūtība. Tāpat svarīga ir spēja strādāt komandā, jo radiologa asistents ikdienā cieši sadarbojas ne tikai ar pacientiem, bet arī citiem speciālistiem (ārstiem, medmāsām, ārstu un medmāsu palīgiem, citiem radiologa asistentiem un radiogrāferiem);
2. Radiologa asistents ir cilvēks, kuru interesē darbs ar tehnoloģijām. Viņam ir jābūt apveltītam ar spēju analītiski domāt un strādāt ar augstu precizitāti, lai, pielietojot attēldiagnostikas tehnoloģijas, iegūtu augstas kvalitātes attēlus. Radiologa asistents ir spējīgs pieņemt patstāvīgus lēmumus, tai skaitā arī paaugstināta stresa situācijās;
3. Cilvēkam, kas vēlas apgūt profesiju radiologa asistents, ir jābūt gatavam nepārtraukti izglītoties, jo medicīnā viss mainās nepārtraukti, un speciālistam ir jāiet līdzi laikam, lai sniegtu mūsdienīgus veselības aprūpes pakalpojumus un nodrošinātu vēl efektīvākus un kvalitatīvākus izmeklējumus.

Ja saproti, ka darbs profesijā radiologa asistents ir tavs aicinājums, piesakies studijām pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā „Radiologa asistents” (kvalifikācija – Radiologa asistents) Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, kas ir vienīgā koledža Latvijā, kurā tiek sagatavoti speciālisti šajā jomā! Studiju ilgums ir trīs gadi, un mācību process studiju programmā „Radiologa asistents” tiek nodrošināts pilnībā par valsts budžeta līdzekļiem. Veiksmīgi apgūstot specialitātei radiologa asistents nepieciešamās zināšanas un iemaņas, saņemsi diplomu par pirmās profesionālās augstākās izglītības grāda iegūšanu, kā arī kvalifikāciju - Radiologa asistents, kas tev pavērs plašas iespējas darba tirgū un kalpos kā būtisks ieguldījums tavas personības pašizaugsmē!
Ja ir vēlēšanās apgūt padziļinātākas zināšanas un specializēties ne tikai diagnostiskās radioloģijas metodēs, bet arī radionuklīdajā diagnostikā un staru terapijā, koledžas absolventiem, iegūstot kvalifikāciju Radiologa asistents, ir iespēja turpināt studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, iegūstot profesionālo bakalaura grādu radiogrāfijā 7. semestrī.

Kāda ir ergonomikas nozīme ikdienā?

Mūsdienās no tā, ar kādām nodarbēm mēs aizpildām savu ikdienu, lielā mērā atkarīga mūsu fiziskā un emocionālā veselība un dzīves kvalitāte kopumā. Tomēr, koncentrējoties uz dažādām interesējošām aktivitātēm, reti kurš aizdomājas par to, vai un cik pareizi mēs tās veicam un kā tās atsaucas uz mūsu labsajūtu. Tāpēc arvien aktuālāks kļūst ergonomikas jautājums.

Kas ir ergonomika?

Ergonomika ir daudzdisciplināra zinātne, kas pēta cilvēka attiecības ar darbu. Tās galvenais uzdevums ir efektivitātes, drošības un komforta nodrošināšana dažādos darba procesos, pētot un rodot arvien jaunus veidus, kā pielāgot vidi atbilstoši cilvēkam un viņa individuālajiem antropometriskajiem rādītājiem, kā arī fizioloģijai un psiholoģijai.

Ergonomiskām aktivitātēm ir būtiska loma ikviena cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanā – tās ļauj produktīvāk strādāt, izjūtot mazāku slodzi uz pleciem, rokām, muguru un kājām un līdz ar to – arī mazāku nogurumu darba dienas beigās. Īpaši nozīmīgu vietu ergonomika ieņem veselības aprūpē, kur no speciālista darba kvalitātes vislielākajā mērā ir atkarīga pacientu veselība un pašsajūta, piemēram, ļoti cieši saistīti ar ergonomiku ir sociālais rehabilitētājs un sociālais aprūpētājs.

Pār kustībām un pašsajūtu ikdienā lielākoties dominē mūsu ieradumi.

Ergonomikas zinātne lielā mērā attiecināma arī uz mūsu ikdienas ieradumiem un dzīvi kopumā. Dažādos pētījumos noskaidrots, ka dienā cilvēki izmanto viedtālruni vairāk nekā četras stundas, bet tā, kaut arī uzreiz nav pamanāma, ir ļoti liela slodze. Brīdī, kad lietojam viedtālruni un esam noliekušies 60 grādu leņķī, slodze uz kakla skriemeļu daļu ir aptuveni 27 kilogrami (salīdzinājumam – nepiespiestā pozīcijā, bez telefona rokās slodze ir 5 kilogrami, ko veido mūsu galva). Tāpēc aktuāla problēma daudziem un jau kopš bērnības ir text neck jeb „īsziņu kakls”, kad ilgstošas un ergonomiski nepareizas viedierīču izmantošanas rezultātā veidojas kakla deformācija, laika gaitā būtiski ietekmējot ne vien balsta un kustību orgānu sistēmu, bet arī vispārējo veselības stāvokli – nosprostojas asinsvadi, tiek traucēta galvas apasiņošana, no intensīvas koncentrēšanās uz ekrānu attīstās arī dažādi redzes traucējumi utt.

Lai mūsu ieradumi nekaitētu veselībai, viens no galvenajiem ieteikumiem pasaules mērogā ir mazāk izmantot mobilās viedierīces un kādas no to funkcijām, piemēram, saziņu Whatsapp un citos sociālajos tīklos, veikt datorā. Lietojot telefonu, vēlams to turēt acu līmenī, vislabāk – ergonomiski pareizi sēžot pie galda un atbalstot elkoņus pret galda virsmu. Protams, tāpat kā strādājot pie datora, svarīgi neaizmirst arī par atpūtas pauzēm – ik pēc divām stundām piecelties un 10-15 minūtes izkustēties. Te var lieti noderēt dažādas viedierīču aplikācijas, kas signalizē, ka ir par daudz laika pavadīts pie telefona un liek izvingroties.

Neievērojot ergonomikas principus pat tik šķietami maznozīmīgos ikdienas ieradumos, laika gaitā radušās veselības problēmas sāk atsaukties uz mūsu darba efektivitāti un to, kā jūtamies darba vidē, īpaši, ja darbs saistīts ar smagumu pārvietošanu. Spilgts piemērs, kur svarīgi ievērot pareizas ikdienas kustības, ir profesijas sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs.

Profesijās sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs ergonomikai ir izšķiroša nozīme.

Sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs ik dienas aktīvi strādā ar cilvēkiem, bieži ir jāpalīdz pārvietoties un aktivizēt klientus, plānojot viņiem dažādas aktivitātes. Gan sociālais aprūpētājs, gan sociālais rehabilitētājs rūpējas savu klientu dzīves kvalitātes uzlabošanu vai nepazemināšanos.

Sociālais aprūpētājs galvenokārt ir atbildīgs par cilvēka pamatvajadzību nodrošināšanu, piemēram, vecam cilvēkam, kurš ir kļuvis mazkustīgs un ir apgrūtinātas pašaprūpes spējas vecuma vai kādu funkcionēšanas traucējumu dēļ.

Savukārt sociālais rehabilitētājs koncentrējas uz funkcionēšanas spēju un iemaņu atjaunošanu vai uzlabošanu caur dažādām aktivitātēm ar mērķi palīdzēt cilvēkam iekļauties sabiedrībā. Sociālais rehabilitētājs veicina klienta prasmes un aktivitātes tiktāl, lai viņš varētu dzīvot pilnvērtīgu un neatkarīgu dzīvi. Sociālais rehabilitētājs strādā ar bērniem, pieaugušajiem, personām ar dažādiem traucējumiem (fiziskiem, sensoriem), kā arī cilvēkiem, kam ir garīga rakstura traucējumi un cilvēkiem pēc ieslodzījuma vai pēc dažādām krīzes situācijām.

Kā sociālais aprūpētājs, tā sociālais rehabilitētājs ir ļoti cieši saistīti ar ergonomikas principu ievērošanu ikdienā, jo ir pastāvīgi jākoncentrējas ne tikai uz to, cik pareizi tiek veiktas personīgās, darba un ārpusdarba aktivitātes, bet arī jāsniedz atbalsts otram cilvēkam, kas nav spējīgs pats paveikt visas ikdienas darbības. Ja sociālais rehabilitētājs vai sociālais aprūpētājs, veicot darba pienākumus, izjutīs fizisku diskomfortu, zudīs arī viņa darba kvalitāte, tāpēc šajās profesijās ergonomikas ievērošana ir jo īpaši aktuāla. Sociālais rehabilitētājs un sociālais aprūpētājs ir tie speciālisti, kam jau laicīgi jāpadomā par savām ikdienas aktivitātēm un to pareizu izpildi, lai izvairītos vai mazāk izjustu personīgos veselības traucējumus darbā.

Sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs ir vienas no tām profesijām, kas palīdz un veicina aktīvu un neatkarīgu ikdienu klientiem un sev kā speciālistiem ar dažādām radošām metodēm. Ja tevi interesē darbs ar dažādiem cilvēkiem, patīk komunicēt, uzņemties rūpes, darboties, aktivizēt, iepriecināt, tad, iespējams, tās ir profesijas, kurās vari sevi realizēt. Specialitātes sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs ir iespējams apgūt Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā, kas ir viena no nedaudzajām valsts koledžām, kurā tiek nodrošinātas abas programmas – gan „Sociālā aprūpe”, gan „Sociālā rehabilitācija”. Studijas šajās programmās ir bez maksas, un to ilgums ir divi gadi, pēc kuru sekmīgas pabeigšanas studentiem izsniedz diplomu, kas apliecina 1. profesionālās augstākās izglītības grāda iegūšanu un attiecīgo kvalifikāciju – Sociālais aprūpētājs vai Sociālais rehabilitētājs.

Kā saprast, kuru izglītības virzienu izvēlēties? Darbs sociālajā aprūpē ir vairāk piemērots pašaizliedzīgiem cilvēkiem, kas vēlas palīdzēt līdzcilvēkiem vairāk ar apgrūtinātām pašaprūpes spējām, visbiežāk – senioriem vai personām ar funkcionēšanas traucējumiem. Savukārt specialitāte sociālais rehabilitētājs vairāk domāta tiem, kuriem intereses ir vērstas gan uz komunikāciju (ar dažādām klientu grupām), gan fiziskām un radošām aktivitātēm ikdienā. Var teikt, darbs, ko veic sociālais rehabilitētājs, ir aktīvāks.

Kas ir vērtīgi – studiju programmās „Sociālā aprūpe” (kvalifikācija – Sociālais aprūpētājs) un „Sociālā rehabilitācija” (kvalifikācija – Sociālais rehabilitētājs) studentiem ne tikai nodrošina nepieciešamās profesionālās zināšanas un praksi, bet arī iemāca dzīvē tik nozīmīgos ergonomikas principus, kas ne tikai atvieglos darbu nākotnē, bet arī uzlabos ikdienas dzīves kvalitāti.

Uzzini vairāk par studiju programmām: „Sociālā aprūpe” un „Sociālā rehabilitācija”.

Kāpēc vērts apmeklēt masāžu senioru vecumā, un kā masieris var palīdzēt atgriezt dzīvesprieku?

Nav noslēpums, ka cilvēka organisms ar gadiem tiek pakļauts būtiskām izmaiņām – sāk pavājināties kaulu un muskuļu sistēma, locītavas zaudē elastību, mazinās enerģija, mainās šķidruma regulācijas spēja, āda kļūst plānāka un sausāka, pavājinās redze utt. Visspilgtāk šīs un citas fizioloģiskās pārmaiņas ir jūtamas tieši senioru vecumā, kā rezultātā tiek ierobežotas fiziskās aktivitātes, kas savukārt atstāj būtisku ietekmi uz veselības stāvokli un dzīves kvalitāti. Arī starp senioriem ir kāds, kas ir pārliecināts, ka viņu vecumā aktivitātes nav vēlamas vai nav iespējamas, arī sabiedrībā par cienījama vecuma cilvēkiem valda dažādi aplami uzskati. Tomēr novecošana nebūt nenozīmē, ka dzīve ir apstājusies, un ka vairs nav jārūpējas par savu emocionālo un fizisko pašsajūtu. Tāpat kā jaunībā un pieaugot, arī seniora gados ir patiešām vērts izdarīt ko labu savam ķermenim un dvēselei. Šajā sakarā var palīdzēt tāds speciālists kā masieris, kas ar patiesām rūpēm un nedalītu uzmanību – ar ārstnieciskās masāžas palīdzību – liks sajusties labi gan fiziski, gan emocionāli.

Masieris – ne tikai ārstniecības persona...

Novērojumi liecina, ka diemžēl masāžai senioru vecumā tiek veltīts maz uzmanības, un pārsvarā masieris ir speciālists, kura apmeklēšana daudziem asociējas, piemēram, ar biroju darbiniekiem vai sportistiem. Tiesa, ar masāžas palīdzību mēs ikviens varam uzlabot savu fizisko un emocionālo veselību. Tomēr, ņemot vērā vecuma pārmaiņas un tendenci ierobežot fiziskās aktivitātes vai pat pilnībā tās pārtraukt – psiholoģisku vai fizisku cēloņu dēļ –, senioriem masāža ieteicama jo īpaši. Tā kalpo kā efektīvs pasīvās fizkultūras veids, kas palīdz apgādāt organisma šūnas un audus ar skābekli, uzlabo asinsriti, veicina smadzeņu darbību, noņem muskuļu saspringumu, samazina sāpes un diskomfortu locītavās, kā arī ļauj mazināt negatīvās emocijas un sajūtas, ko rada dažādi veselības traucējumi. Tomēr šoreiz svarīgāk šķiet izcelt tieši emocionālo ieguvumu, ko senioram var dāvāt tāds profesionālis kā masieris.

Jāsaprot, ka bez novecošanas radītām fizioloģiskajām izmaiņām, cilvēki cienījamā vecumā bieži arī emocionāli jūtas vientuļi un neapmierināti, viņiem nereti šķiet, ka kļuvuši par apgrūtinājumu apkārtējiem. Tieši tāpēc arī no garīgās puses vecākiem cilvēkiem ir nepieciešams kāds stimuls. Bet masieris ir viena no tām personām, kam jāspēj atrast pareizu psiholoģisko pieeju katram. Kā ārstniecības persona masieris ir spējīgs sniegt kā fizisko, tā psiholoģisko labsajūtu, tādējādi atgriežot cilvēkam dzīvesprieku, dāvājot stabilitātes sajūtu, pozitīvu domāšanu un motivāciju baudīt dzīvi. Masieris vecāka gadagājuma cilvēkiem var kļūt par draugu, sniedzot senioriem tik ļoti trūkstošo tuvības, mīļuma un rūpju sajūtu. Tāpat masieris var dāvāt komunikāciju, ko seniori nereti nesaņem, pat dzīvojot ģimenē, un sajūtu, ka viņi ir gaidīti. Tādējādi apvienojumā ar relaksējošiem, glāstošiem pieskārieniem, aromātiskām eļļām un patīkamu mūziku, seniori masāžas seansa laikā var gūt iekšēju mieru un harmoniju.

Patīkamās sajūtas masāžas laikā un pēc tās rada virkni pozitīvu emociju, kas savukārt veicina laimes hormonu izdalīšanos. Un – ja cilvēks jūtas laimīgs, viņš arī uz pasauli skatīsies pozitīvāk. Lolojiet sevi un baudiet pilnvērtīgu dzīvi!

…bet atcerieties!

Lai masāža sniegtu tikai pozitīvu iedarbību, ļoti būtiski ir tas, kāds masieris tiek apmeklēts! Liela nozīme ir ne tikai tam, cik komfortabli jūtaties, apmeklējot konkrēto speciālistu, bet arī viņa profesionālajam sagatavotības līmenim. Tādēļ izturaties atbildīgi pret savu veselību un vienmēr noskaidrojiet pirms procedūras, vai pakalpojuma sniedzējam ir masiera sertifikāts!

Latvijā profesionālus speciālistus – masierus, sagatavo Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledža studiju programmā “Ārstnieciskā masāža”. Programma sniedz daudzpusīgas profesionālās un praktiskās zināšanas, kas nepieciešamas kvalifikācijas“Masieris” iegūšanai. Studiju lakā tiek apgūti tādi kursi kā “Anatomija”, “Pacienta izmeklēšana un novērtēšana”, “Klasiskā masāža”, “Masāža dažādu patoloģiju gadījumā”, “Medicīniskā rehabilitācija un fizioterapijas pamati”, “Biofizika”, “Vispārējā psiholoģija un saskarsme”, kā arī daudzi citi studiju kursi, kas ļauj absolventiem kļūt par patiesi kvalificētiem meistariem.

Studiju programmas “Ārstnieciskā masāža” (kvalifikācija – Masieris) lielākie ieguvumi ir iespēja kļūt par ārstniecisku personu, kas ir tiesīga atbilstoši iegūtajai profesijai strādāt dažādās veselības aprūpes un rehabilitācijas iestādēs, kā arī uzsākt savu uzņēmējdarbību. Kvalifikācija “Masieris” – sniedz iespēju nepārtraukti pilnveidot savas profesionālās prasmes un zināšanas, nenovērtējamu pieredzi un pašizaugsmi.

Uzzini vairāk par studiju programmu ”Ārstnieciskā masāža”: http://ejuz.lv/arstnieciskamasaza

Skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā – sena profesija ar ļoti augstām mūsdienu prasībām

Skaistumkopšanas pirmsākumi meklējami jau Senajā Ēģiptē tūkstošiem gadu atpakaļ pirms mūsu ēras, kad skaistuma un jaunības noslēpumi, kā arī sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļu receptes bija zināmas un tika pielietotas tikai svēto tempļu priesteru lokā. Savukārt skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā kā profesija pirmoreiz tika pieminēta Senajā Grieķijā, un tas vien jau liecina par to, ka rūpes par ārējo izskatu cilvēcei bijušas aktuālas vienmēr. 

Arī mūsdienās skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā ir viena no pieprasītākajām profesijām, jo tieši šīs sfēras pārstāvji ir tie, kas spēj palīdzēt atrisināt dažādas sejas un ķermeņa izskata nepilnības un ādas veselības problēmas, kā arī padarīt ādu koptu, starojošu un veselīgu, ļaujot ilgāk izbaudīt jauneklīgu izskatu.

Tomēr tai pat laikā skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā ir arī viena no tām profesijām, kura daudziem asociējas ar biedējošu informāciju saistībā ar konstatētajiem higiēnas prasību pārkāpumiem skaistumkopšanas salonos daudzviet Latvijā un pastāvošajiem smagu infekciju, piemēram, C hepatīta, izplatības riskiem. Ņemot vērā to, ka daudzi, īpaši skaistā dzimuma pārstāves, vēloties iegūt ideālu izskatu, pārsvarā izvēlas lētākos pakalpojumus, sabiedrības izglītošanai veltīta pastiprināta uzmanība. 

Tiek pastāvīgi skaidrots, kā pārliecināties, vai skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā, manikīra-pedikīra jomā un citā skaistuma industrijā strādājošais ir legāls saimnieciskās darbības veicējs, un kā zināt, ka pakalpojuma sniegšanas vietā tiek ievērotas valstī reglamentētās prasības attiecībā uz higiēnu un pakalpojumu drošumu klientu veselībai.


Kas jāzina par aktuālajām higiēnas prasībām skaistumkopšanā?

Tāpat kā veselības – kā psihoemocionālās, tā fiziskās – uzlabošanā, arī rūpēs par savu ārieni cilvēkiem ir jānodrošina tikai un vienīgi augstākās kvalitātes pakalpojumi, vēl jo vairāk ņemot vērā faktu, ka daudzas skaistumkopšanas procedūras tiek veiktas, iedarbojoties uz ādas dziļākajiem slāņiem. Turklāt vizuālajam izskatam mūsdienās ir ļoti būtiska ietekme uz mūsu emocionālo labsajūtu un garīgo veselību. 

Tādēļ, lai pasargātu cilvēkus no nekvalitatīvām un bieži veselībai nedrošām skaistumkopšanas manipulācijām, prasības (MK 09.10.2018. noteikumi Nr. 631) saimnieciskās darbības veicējiem, kuri sniedz skaistumkopšanas pakalpojumus, – vai tas būtu manikīra-pedikīra speciālists, frizieris, masāžas procedūru veicējs vai skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā (neatkarīgi no pakalpojuma sniegšanas vietas), kļuvušas krietni precīzākas un stingrākas.

Būtiskākās izmaiņas nosaka, ka visiem skaistumkopšanas jomas pārstāvjiem, kas nav ieguvuši profesionālo vidējo vai Pirmā līmeņa augstāko izglītību kosmetoloģijā (kvalifikāciju „Skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā”) vai nav sertificētas ārstniecības personas, nepieciešams papildus iziet obligāto mācību programmu „Skaistumkopšanas pakalpojumu sniegšanai noteiktās minimālās higiēnas prasības”. 

Tāpat Veselības inspekcija izstrādājusi arī detalizētas vadlīnijas visiem skaistuma procedūru (tai skaitā tetovēšanas, mikropigmentācijas un pīrsinga) pakalpojumu nodrošinātājiem, kurās skaidroti gan veselības riski, gan higiēnas prasības darbā ar klientiem, gan telpu, to aprīkojuma un instrumentu tīrīšanas, dezinfekcijas un sterilizācijas veikšanas kārtība, kā arī citi jautājumi, kas būtiski sabiedrības veselības saglabāšanā un inficēšanās risku mazināšanā.

Skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā – zināšanu un prasmju pilnveide visa profesionālā mūža garumā.

Visiem, kas interesējas par profesiju skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā un apsver domu veidot karjeru šajā jomā, būtu jārēķinās ar to, ka skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā ir ārstniecības persona un pakļaujas Latvijas Republikas Ārstniecības likumam. Speciālistam ir regulāri jāmācās un jāpilnveido savas prasmes un zināšanas visas savas profesionālās darbības laikā. Ja esi tam gatavs, apgūt profesiju skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā aicina Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledža. 

Studiju programma „Estētiskā kosmetoloģija” (kvalifikācija – Skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā) ilgst trīs gadus un notiek pilna laika klātienes dienas un vakara grupās. Studijām var pieteikties visi interesenti, kas ieguvuši vidējo vai vidējo profesionālo izglītību. Kas ir būtiski – Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledža ir viena no divām augstākās izglītības iestādēm Latvijā, kur studiju programmā jau ir iekļautas mācības par aktuālajām higiēnas prasībām, līdz ar to koledžas absolventiem ar kvalifikāciju „Skaistumkopšanas speciālists kosmetoloģijā” papildu apmācības vairs nav nepieciešams iziet. 

Programmā ietverti tādi nozīmīgi studiju priekšmeti kā Farmakoloģijas pamati, Higiēna un vides medicīna, Anatomija, Dermatoloģija, Neatliekamā palīdzība, Bioloģija, ģenētika un mikrobioloģijas pamati un citi aizraujoši studiju priekšmeti, kurus apgūstot, pavērsies plašas karjeras iespējas visdažādākajās skaistumkopšanas jomās – gan strādājot salonos, veselības aprūpes iestādēs, gan uzsākot savu uzņēmējdarbību.

Uzzini vairāk par studiju programmu "Estētiskā kosmetoloģija": www.psk.lu.lv!