Intervija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktori L. Cipuli

Lai tuvāk iepazītu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbu un saprastu, cik svarīga ir laba savstarpējā sadarbība ar Latvijas medicīnas koledžām, tai skaistā Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžu (LU PSK), gada pirmo LU PSK parnterības sarunu iesākām ar NMPD direktori Lieni Cipuli.

Sveicināta, Liene! Iesākumā lūdzu pastāstiet par savām karjeras gaitām! Kādēļ tieši medicīna? Kāpēc izvēlējāties šādu karjeras ceļu?
Medicīnā gribēju strādāt kopš bērnības – mani pirmie “pacienti” bija lelles (pasmaida). Pieaugot interese par medicīnu nezuda, tieši otrādi. Sākotnēji vēlējos mācīties par ārstu, bet, kad bija jāizvēlas, kur studēt, uzzināju, ka nule kā atvērta pavisam jauna – Rehabilitācijas – fakultāte. Mani vienmēr aizrāvis viss jaunais! Sapratu, ka tā būs iespēja apgūt profesiju ar lielu izaugsmes potenciālu un tā tas arī ir. Izmācījos par fizioterapeiti.

Man nebija doma veidot karjeru, drīzāk darbs un karjera atrada mani. Ar lielu atdevi strādāju ar pacientiem. Joprojām atceros savus pacientus, atceros katru, kurš manā vadībā sāka staigāt pēc smagas traumas vai insulta. Tas bija sirdsdarbs. Paralēli tam, katrā darba vietā, kur strādāju, jau kopš pirmās dienas vienmēr aktīvi iesaistījos arī vadības procesos: plānošanā, stratēģijas izveidē, attīstības jautājumos. Tā bija gan Siguldas slimnīcā, kas bija mana pirmā darba vieta pēc studiju beigšanas un kur izveidoju rehabilitācijas nodaļu ar tam laikam absolūti jaunu pieeju, gan visās turpmākajās darba gaitās. Bet…kādā brīdī tomēr nākas izvēlēties, uz kuru pusi svaru kausiem nosvērties. Darbs ar pacientiem nozīmē pamatīgu iedziļināšanos, nemitīgu mācīšanos, sekošanu līdzi visam jaunajam. Savienot to ar vadītājas amatu nebūt nav vienkārši, jo vadības procesi veselības aprūpē ir ļoti sarežģīti, darbu un laiku prasoši. Pats galvenais – to nekad nedrīkst darīt uz pacientu rēķina. Nekad! Atnākot uz dienestu sapratu, ka savu mediķa dzīvi esmu pabeigusi un pilnībā pievērsos vadībai.

Kā nokļuvāt līdz darbam NMPD?
Tas notika pēc mana trešā bērniņa piedzimšanas. Primāri vēlējos parādīt, ka atkal esmu atvērta piedāvājumiem. Tāpat mani māca ziņkārība, vēlējos saprast, ko četrdesmit gadu vecumā vispār nozīmē cīnīties par vietu zem saules darba tirgū, jo iepriekš nekad nebiju piedalījusies konkursā par vakanci. Nezināju, kā tas ir – rakstīt CV, motivācijas vēstules, iet uz pārrunām. Jo darbs vienmēr atrada mani pats.

Godīgi sakot, startējot konkursā uz dienesta vadītāja amatu, necerēju, ka tiešām to iegūšu. Uztvēru to kā vērtīgu pieredzi – būšu pamēģinājusi, kā šis atlases process notiek.

Un, lūk, tūdaļ jau sāksies otrais termiņš dienesta vadītājas amatā! Veselības ministra lēmums par iespēju turpināt vadīt dienestu apliecina augsto novērtējumu un atzinību paveiktajam.
Studiju laikā strādāju reanimācijas nodaļā un pieredzēju, kā notiek cilvēka atgriešana dzīvē. Arī rehabilitācijā zināmā mērā ir piecelšanās no jauna, atgriešanās dzīvē. Sākumā tev atved cilvēku, kurš nevar apsēsties, pats nemāk ēst, bet, ieguldot pamatīgu darbu, kādu dienu viņš tev pasniedz paša nomizotu mandarīnu, jo ir atjaunojusies roku motorika un tu redzi, kā viņš aiziet no slimnīcas ar savām kājām. Kāds tas ir gandarījums! Darbs dienestā zināmā mērā ir ļāvis aplim noslēgties, jo netiešā veidā esmu nonākusi līdz pienākumiem, kas tieši ietekmē dzīvības glābšanu.

Uzsākot darba gaitas dienestā, man īsā laika periodā nācās apgūt ārkārtīgi daudz jaunu lietu. Lielākais izaicinājums bija maksimāli ātri izprast, kas līdzšinējā neatliekamās medicīnas organizācijā labi funkcionē, bet kas – maināms un pilnveidojams. Ļoti daudz lasīju speciālo literatūru un meklēju pētījumus ārzemju datu bāzēs, iedziļinājos dienestā notiekošajos procesos, kā arī saskāros ar dažādām pieredzēm un izpratni par darbu. Daļa darbinieku, kuri šeit strādā, pēctecīgi nākuši vēl no iepriekšējiem etapiem līdz vienota dienesta izveidei un attiecīgi piedzīvojuši un pārņēmuši dažādus procesus. Tādējādi bija ļoti interesanti veidot dienestā pirmo stratēģiju, kuras pilnveidi turpinām arī šodien. Lielos mērķus uzstādīju jau pašā sākumā – sākot ar operativitāti un kvalitāti un beidzot ar personāla vadības procesiem un loģistiku.

Ilgstoši tiek runāts par mediķu darba roku trūkumu slimnīcās? Vai arī NMPD trūkst darbinieku?
Jā, nenoliedzami, visā veselības aprūpes nozarē saskaramies ar personāla pieejamības problēmām. Runājot par dienestu, patlaban situācija stabilizējas, kas lielā mērā ir jau iepriekš pieņemto stratēģisko lēmumu rezultāts. Redzam, ka dienestā brīvo vakanču skaits gadu no gada samazinās – tas nozīmē, ka būtiski audzis kā profesijas, tā dienesta prestižs. Gribētu piedzīvot dienu, kad nebūs nevienas brīvas vietas…

Cik nozīmīga ir Latvijas medicīnas koledžu sadarbība ar NMPD?
Savstarpēja sadarbība ir ļoti svarīga, jo mums ir nepieciešami ne tikai ārsta palīgi, kuri strādā brigādēs, bet arī jānodrošina pēctecība un jāstiprina jauno dispečeru maiņa tik svarīgā struktūrvienībā kā ārkārtas tālruņa 113 zvanu centrā. Priecē, ka mūsu darbinieki strādā arī kā pasniedzēji koledžās un var studentiem sniegt gan teorētiskās zināšanas, gan informāciju par dienesta darba specifiku un dalīties pieredzē.

NMPD ar LU PSK galvenokārt sadarbojas organizējot studiju programmas "Ārstniecība" prakšu jautājumus. Kā vērtējat LU PSK sagatavotos "Ārstniecības" programmas studentus?
Manuprāt, no šīs koledžas pie mums ierodas labi sagatavoti, motivēti un darboties alkstoši studenti. Svarīgi apzināties un saprast, ka, studējot medicīnu, nav nesvarīgu sīkumu, pat ja kādreiz šķiet “kādēļ man šis vispār būtu jāmācās?!”. Jo vairāk students apgūst koledžā, jo sekmīgāk pēc tam var darboties praktiski.

Cik svarīga, Jūsuprāt, topošajiem ārsta palīgiem ir prakse tieši NMPD?
Katram studentam, kurš pie mums atnāk praksē, šī pieredze ir ļoti noderīga, jo neatliekamā palīdzība vijas cauri visam. Tas ir pamats. Jebkuram pacientam jebkurā vietā, kurš viņš atrodas, var iestāties neatliekama situācija, kad dzīvības glābšanā izšķirošas ir minūtes. Tālab ir svarīgi, ka katrs, kurš absolvējis koledžu kā ārsta palīgs vai citā specialitātē, mācību laikā ir strādājis vidē, kur var redzēt, kā šādos gadījumos pareizi rīkoties, guvis pieredzi specifiskās situācijās.

Atkarībā no katras mācību iestādes praksei noteiktajām prasībām, studenti dienestā pilnveido zināšanas un prasmes kā trešā brigādes persona pieredzējušu ārsta palīgu vai ārstu vadībā. Mums ir svarīgi, lai prakses laikā studenti saņemtu vislielāko iespējamo pienesumu, piedaloties praktiskajā darbā un piedzīvojot pēc iespējas vairāk dažādu izsaukumu un situāciju. Visefektīvāk tas iespējams tad, ja students visu praksi nostrādā nevis vienā, bet vairākās vietās, rotējot starp brigādēm, jo, nav noslēpums, ka izsaukumu skaits dažādās vietās mēdz atšķirties.

Tāpat līdz ar dienesta Kompetenču attīstības centra izveidi pērn ieviešam simulāciju izmantošanas iespējas, lai, pirms strādāt ar reālu pacientu, praktikanti darbam pietuvinātā vidē varētu trenēt neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas principus un algoritmus konkrētās situācijās, kā arī iepazīties ar tehnoloģijām un aprīkojumu, kāds ir brigāžu rīcībā un uzzināt, kā ar to ikdienā strādāt.

Vai daudz studentu pēc prakses NMPD turpina strādāt prakses vietā?
Mūsu novērojumi liecina, ka ir gadījumi, kad studenti iestājas darbā dienestā pēc tam, kad bijuši šeit praksē, bet vairāk tomēr ir to, kuri izvēlas savienot darbu ar mācībām un vēl pirms prakses iestājas darbā dienestā.

Labprāt iesaistām studentus arī voluntēšanā. Tas nozīmē, ka topošie speciālisti, vēl nenodibinot darba tiesiskās attiecības, var piedalīties darbā uz brigādes – mācīties, iepazīt darba vidi, saprast, ko nozīmē iekļauties komandā un veidot sadarbību ar citiem kolēģiem.

Katram studentam jāsaprot, ka, absolvējot koledžu, viņš nonāk nākamajā līmenī – profesionālis, kurš turpinās mācīties visu mūžu. Veselības nozarē citādi nevar. Un arī neatliekamajā medicīnā citādi nevar, ir ļoti daudz jāapgūst, lai varētu patstāvīgi praktizēt. Visam, kas nepieciešams pacientam, ir jābūt tev rokās un galvā. Ja tu nemācies, nepilnveidojies, ilgāku laiku neesi veicis kādu manipulāciju, ir lielāka iespēja to neizdarīt situācijā, kad tas ir vajadzīgs. Tādēļ apziņa, ka arvien jāmeklē iespējas mācīties, sevī ir jāiesēj un jāattīsta ik dienu.

Kas, Jūsuprāt, ir pats svarīgākais jauno speciālistu apmācībā?
Līdzsvars starp plašo, holistisko pieeju ārstniecības procesam un algoritmizētu, konkrētās vadlīnijās balstītu rīcības modeli. Nenoliedzami, ir pareizi likt uzsvaru uz pamata mācību priekšmetiem, bet neatliekamajā medicīnā ne mazāk svarīgi ir arī algoritmi, spēja rīkoties ātri un secīgi. Turklāt tādā līmenī, ka lēmumu pieņemšana un pareiza rīcība situācijās, kas saistītas ar ļoti konkrētām diagnozēm, ir jau nosēdusies zemapziņā.

Tāpat koledžā jau pamata līmenī vairāk vajadzētu studentiem stāstīt par to, kā darbojas neatliekamās medicīnas sistēma, pamatīgāk iztirzāt jautājumus, kas skar dienesta darba organizāciju. Piemēram, kas ir operativitāte, kādēļ tā ir svarīga, kas to ietekmē, kādi ir izsaukumu pieņemšanas principi un vēl virkne citu. Ieguvēji tad būtu visi – kā darba devējs, tā darbinieki, jo mēs jau no pirmās dienas varētu sarunāties vienā profesionālajā valodā, labāk saprast viens otru.

Noslēgumā varbūt vēlaties teikt kādu uzmundrinošu vārdu topošajiem ārstu palīgiem un tiem, kas tikai apsver iespēju studēt programmā "Ārstniecība"?
Topošajiem ārsta palīgiem novēlu saglabāt motivāciju, arvien sevī attīstīt vēlmi pilnveidoties un nepadoties, neliekties grūtību priekšā. Spēja analizēt savas nepilnības un arī pieļautās kļūdas ir daļa no izaugsmes ceļa! Savukārt tiem, kuri vēl apsver studijas šajā specialitātē, ieteikšu nebaidīties no izaicinājumiem un sekot sirdsbalsij! Ir prieks just jauno kolēģu vai vēl tikai studentu enerģiju un aizrautību, izprotot šīs profesijas un dienesta misiju – tas dod pārliecību arī par dienesta iespējām augt un attīstīties!

Ar Lieni Cipuli sarunājās NMPD Galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Upīte
(intervija sagatavota 2022. gada decembrī).