Intervija ar LU PSK Sociālās aprūpes katedras lektori Līgu Priedi

Līga Priede ir Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas (LU PSK) Sociālās aprūpes katedras lektore, kura koledžā strādā kopš 1997. gada. Viņas izvēle savu profesionālo karjeru saistīt ar medicīnas nozari bija apzināta. Lektore stāsta: „Absolvējot vidusskolu un izvēloties nozari, kurā turpmāk strādāt, medicīna man likās tā joma, kurā varu ne tikai attīstīties, bet arī iepazīt pati sevi. Mana karjera aizsākās ar studijām feldšera (tagad ārsta palīga) profesijā, bet dzīves līkloči mani aizveda līdz darbam pirmsskolas izglītības iestādē un skolā. Kad mani bērni pieauga, radās interese par sociālo darbu. Jāsaka, ka sociālās labklājības nozare manā dzīvē ienāca kā neizpētīta un nezināma profesionālās darbības sfēra, kura bija jāiepazīst un jāizprot. Un tā tas notiek līdz pat šai dienai – turpinu iepazīt, iedziļināties un nodot zināšanas tālāk studiju programmu „Sociālā aprūpe” un „Sociālā rehabilitācija” studentiem.” 

Viņasprāt, cilvēkiem, kas izvēlējušies strādāt sociālās labklājības jomā, jābūt radošiem, atvērtiem un drosmīgiem, bet pats būtiskākais ir nekad neapstāties savā pilnveidē un nedomāt, ka viss ir saprasts, iepazīts un zināms. Lektore uzskata, „tādas profesijas, kā sociālais aprūpētājs un sociālais rehabilitētājs, vienmēr būs vajadzīgas. Šajā nozarē iegūta profesionālā izglītība ir obligāta prasība darbiniekiem, kuri sniedz sociālos pakalpojumus – sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju pašvaldībās un sociālās aprūpes institūcijās.”

Runājot par to, kā lektore nonāca līdz darbam LU PSK un kas šajā laikā ir mainījies, viņa atklāj: „Varētu teikt, ka tā bija nejaušība, bet es neticu nejaušībām. Manuprāt, dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nu jau koledžā strādāju vairāk nekā 23 gadus, kuru laikā koledža nemanot ir augusi un attīstījusies. Koledža ir ne tikai izglītības iestāde, bet arī simboliski tās ir mājas un mājas mums visiem ir pašas labākās, draudzīgākās un drošākās. Tā kā mēs paši esam iesaistīti visos koledžas dzīves notikumos, gadās tā, ka kaut ko pamanām un kaut ko arī nepamanām – līdzīgi ir ar bērniem, vecāki redz, ka bērns ir paaudzies, bet neredz pašu augšanas procesu.”

Uz jautājumu – Ja mēs vaicātu studentiem, kāda Jūs esat kā lektore, ko viņi teiktu? – viņa atbild: „Kā nu kuru reizi, ja studentiem jāraksta ieskaite, tad es esmu kontrolējoša, bet, ja ir lekcija, tad es varu būt arī atvērta un jautra. Kontrole un atbildība ir nepieciešamība šīs nozares pārstāvjiem, un tās ir prasmes, kuras cenšos ieaudzināt arī studentiem.”