Intervija ar LU PSK Sociālās aprūpes katedras studiju metodiķi Inu Ozolu

Maijā uz sarunu par darbu Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā aicinājām koledžas absolventi, Sociālās aprūpes katedras studiju metodiķi un lektori Inu Ozolu.

Sāksim ar iepazīšanos. Lūdzu, pastāstiet mums, kā nolēmāt savu karjeru saistīt ar sociālās aprūpes nozari?
Absolvējot vidusskolu, mans mērķis bija kļūt par arhitektu. Ļoti patika rasēt, ko vidusskolā apguvu padziļināti. Bet bērnības sapnis bija kļūt par latviešu valodas skolotāju. Taču liktenis bija lēmis citu dzīves ceļu. Radinieku mudināta pēc vidusskolas beigšanas izvēlējos mācīties par sociālo aprūpētāju. Man patika izvēlētā profesija, jo tā ir saistīta ar palīdzību cilvēkiem. Īpaši saistīja darbs ar bērniem.

Kā atceraties savu studiju laiku? Vai bijā tipiska studente – garas negulētas naktis un kursa darbu rakstīšana pēdējā brīdī?
Pašu studiju laiku atceros ar prieku. Man bija ļoti forši kursa biedri. Mēs grupā bijām diezgan daudz un katrs ar savu mērķi dzīvei. Es ceru, ka es kā studente biju gana centīga. Lai gan par dažiem priekšmetiem vēl tagad šķiet, ka nezinu, kā tos nokārtoju.

Kā pēc koledžas absolvēšanas kļuvāt par koledžas lektori?
Patiesībā tas notika uzreiz tajā pašā vasarā pēc koledžas absolvēšanas. Mans pirmais amats koledžā bija tehniskā sekretāre. Paralēli darbam ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādus. Nu koledžā esmu pavadījusi pusi savas dzīves. Vasarā apritēs 17 gadu, kopš strādāju šeit.

Vai bez lektores pienākumiem veicat arī citus pienākumus koledžā?
No 2008. gada koledžā strādāju kā lektors un no 2010. gada arī kā studiju metodiķis.

Kā Jums veicās ar docēšanu attālināto studiju laikā?
Šis jaunais laiks, kas liek un māca mūs strādāt attālināti. Protams, tas ir ietekmējis arī lekciju vadīšanu. Ir jāmācās jaunas tehnoloģijas un jābūt kreatīvam. Bet visvairāk pietrūkst tiešā komunikācija ar studentiem. Jā, var veidot diskusijas arī attālināti, bet acīs ieskatīties katram studentam – tas jau ir sarežģīti. Un tas patiesi pietrūkst.

Kādam, Jūsuprāt, jābūt cilvēkam, kas nolēmis strādāt sociālās aprūpes jomā?
Cilvēkam, kas nolēmis strādāt sociālās aprūpes jomā, manuprāt, pirmkārt ir jābūt pārliecinātam par savu izvēli un motivētam darīt. Tas ir darbs ar cilvēku. Darbs ir cēls, bet tajā pašā laikā arī nebūt ne viegls. Pašam cilvēkam jābūt iejūtīgam, empātiskam un darīt gribošam.

Kāda, Jūsuprāt, ir sociālās aprūpes studiju nākotne?
Es priecājos, par katru studentu, kas, sirds vadīts, ir izvēlējies studēt gan sociālo aprūpi, gan sociālo rehabilitāciju. Un, ja studentam ir motivācija un degsme strādāt šajā jomā, tad ticu, ka nākotnē tikai pieaugs profesijas prestižs un novērtējums. Es katram novēlu atrast un darīt to, kas viņu aizrauj!