Intervija ar LU PSK lektori Mariju Livčāni-Rodzēviču

Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas Ārstniecības katedras lektorei Marijai Livčānei-Rodzēvičai ir 27 gadu pieredze lektores amatā un šobrīd viņa koledžā strādā ar studiju programmas „Ārstnieciskā masāža” studentiem. Varētu pat teikt, ka viņa bijusi pie šūpuļa pašiem pirmajiem Latvijas fizioterpeitiem, tāpēc šomēnes aicinājām viņu uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par viņas pieredzi lektores amatā.

Labdien, Marija! Kā izvēlējāties saistīt savu karjeru ar medicīnas nozari?
Var teikt, ka savu karjeru ar medicīnu saistīt izvēlējos, netīšām, bet zinu, ka trāpīju desmitniekā. 16 gadu vecumā sāku kā parasta sanitāre, tad strādāju kā medicīnas māsa, bet no 1993. gada esmu masiere. Apmēram no 1994. gada arī sāku lektores darbu, vadot nodarbības gan Latvijas Fizikālās Medicīnas asociācijā, gan Medicīnas institūta 2. kursa topošajiem fizioterapeitiem.

Kur Jūs studējāt?
Pirmsākumā absolvēju P. Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolu (tagad – LU PSK) kā medicīnas māsa. Jā, arī es esmu šīs koledžas aboslvente. Vēlāk, 1993. gadā, apguvu klasiskās masāžas kursus un kopš tā laika turpinu pilnveidot zināšanas visu laiku. Kā saku saviem studentiem – medicīnā jāturpina izglītoties nepārtraukti. Esmu absolvējusi arī Rīgas Tehniskās universitātes Arodpedagoģijas porogrammu un ieguvusi arī bakalaura grādu ekonomikā.

Noteikti jājautā arī tas vai vienmēr esat vēlējusies kļūt par lektori un kāds bija Jūsu ceļš līdz šim amatam?
Kā es kļuvu par lektoru? Hmm, varētu teikt tā – vadība lika un bija jādara! Tas bija 1994. gads – biju jauna un ļoti nobijusies. Atceros kā devos uz nodarbību telpām pie 2. kursa fizioterapeitiem un pie durvīm nodomāju – nē, netikšu galā, pagriezos, lai ietu prom un atskārtu, ka projām iet arī nevaru. Tā nu es saņēmos, iegāju mācību telpā, sasveicinājos ar studentiem, ieskatījos viņiem acīs un darbs aizgāja. Tajā brīdī sapratu, ka man ļoti patīk strādāt ar studentiem. Un tā jau 27 gadus.

Pirmo gadu esat LU PSK lektore uz pilnu slodzi. Apsveicam! Kādi ir Jūsu iespaidi gadam noslēdzoties? Vai attālinātais studiju process nesagādāja lielas grūtības?
Pirmo studiju gadu kā štata lektore koledžā vērtēju ļoti pozitīvi! Attālinātais studiju process tikai pamudināja apgūt nezināmo, nesatraukties, bet mācīties kā ārstniecības personai pienākās – nezaudēt skaidro saprātu, mieru un pārliecību. Tā teikt iet vienā solī ar gadsimtu.

Kādam, Jūsuprāt, jābūt labam masierim?
Uzskatu, ka labam masierim ir jābūt zinošam un zināt gribošam, jo ārstnieciskā masāža nav bērnu spēle. Tā ir ļoti nopietna ārstēšanas metode. Manuprāt, cilvēkam, kas nolēmis kļūt par masieri ir jābūt mierīgam, laipnam un jāprot „neapkraut” pacientu ar savām problēmām. Jo galu galā pacients ir tas, kas nāk pēc palīdzības, nevis otrādi.

Varbūt ir kas tāds, ko noslēgumā vēlaties pateikt topošajiem masieriem?
Laikam jau tikai to, ka ja reiz izvēlējāmies masiera profesiju, tad attiecīgi ārstniecības personas statusam savu profesiju godājam, saglabājam prestižu un profesionālo līmeni. Tad viss būs labi!