Intervija ar LU PSK dienesta viesnīcas vadītāju Dainu Magdeburgeri

Šis nebūs stāsts par kādu no Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas lektoriem, bet gan par ļoti nozīmīgu cilvēku koledžas dienesta viesnīcā – tās vadītāju Dainu Magdeburgeri.

Daina ir koledžas ģimenes locekle jau 9 gadus, un viņa LU PSK sāka strādā kā dienesta viesnīcas dežurante, kas esot dāvājis viņai iespēju iepazīt ne tikai studentu dzīvi dienas laikā, bet ielūkoties, kas notiek arī vakara un nakts stundās. „Šajā amatā piedzīvoju visu – patiesu prieku, skaistas iepazīšanās, pirmās sirdssāpes un citas pieredzes, tā teikt, visu jauniešiem raksturīgo emociju gammu. Iepriekš gūtā pieredze man lieti noder arī pašreizējā amatā, jo, lai nodrošinātu studentiem patīkamus un vajadzībām atbilstošus apstākļus, ir svarīgi izprast pašu studējošo vajadzības,” stāsta Daina.

Katru studiju gadu koledžas dienesta viesnīcā dzīvo nedaudz vairāk nekā 100 studenti. „Viņi ir raibi kā dalmācieši, dažāda vecuma, ar atšķirīgām interesēm un rakstura īpašībām, tomēr visi kā viens esot atsaucīgi un pieklājīgi. Ikdienā Dainas pārziņā ir viss, kas saistās ar dienesta viesnīcu – tās darbinieki, studējošie, inventārs, dokumentācija, turklāt viņai jāprot risināt arī konfliktsituācijas un nereti jāsniedz kāds padoms.”

Runājot par to, kāda atmosfēra valda dienesta viesnīcā, Daina saka: „Šī ir vieta, kur atgriezties pēc lekcijām – atpūsties, gatavoties mācību izaicinājumiem un svinēt lielās un mazās uzvaras, tāpēc lielākoties pašu studentu rokās ir tas, kāda iekšējā gaisotne viņus sagaida. Protams, nevienam nav noslēpums, ka dienesta viesnīcas iemītnieki nereti izceļas ar savu humora izjūtu. Piemēram, reiz kāds no topošajiem radiologa asistentiem saimniecības daļas ķerrā pa koledžas teritoriju vizināja savas grupas meiteni. Kādā citā reizē daži dienesta viesnīcā dzīvojošie puiši bija tik drosmīgi, ka kaili uzdrošinājās vakariņot koplietošanas virtuvē. Esmu bijusi arī mīlestības apliecinājumu starpniece, studenšu rokās nododot kurjeru vai kautrīgu pielūdzēju piegādātos ziedus. Un šie ir tikai daži no dienesta viesnīcas iekšējās dzīves piemēriem.”

Daina smejot saka, ka varētu grāmatu sarakstīt par dienesta viesnīcā piedzīvoto, bet neviens kuriozs nepārspējot atkal tikšanās prieku ar bijušajiem studentiem. „Vienmēr ir patīkami, kad kāds no viņiem atbrauc ciemos, pastāsta par savām darba gaitām un apvaicājas par koledžu. Tas ļoti iepriecina, un nozīmē tikai to, ka esam rīkojušies pareizi un strādājuši labi. Mēs priecājamies un lepojamies par saviem studentiem. Uzskatu, ka viņu veiksmes, savā ziņā ir arī mūsu veiksmes!”