Intervija ar Jūrmalas domes deputāti Daci Riņķi

Turpinot Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas (LU PSK) partnerības interviju sēriju, decembrī uz sarunu aicinājām Jūrmalas domes Sociālo, veselības un integrācijas jautājumu komitejas priekšsēdētāju un sociālo darbinieci Daci Riņķi, kura jau vairākus gadus darbojas LU PSK Sociālās aprūpes katedras valsts noslēguma eksāmenu komisijā un ir partneris vairākos sadarbības projektos.

Sveicināta, Dace! Lūdzu, pastāstiet par savām karjeras gaitām? Kāpēc izvēlējāties sociālās aprūpes nozari?
Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem un to, ka strādāšu palīdzošā profesijā, zināju jau bērnībā un mērķtiecīgi uz to gāju. Mana pirmā profesija ir medicīnas māsa. Esmu beigusi Rīgas 4. medicīnas skolu. Mana pirmā darba vieta, vēl mācoties, bija bērnu namā “Sprīdītis”, kur veicu, šodien zināmā, sociāla rehabilitētāja darbu, toreiz darba instruktors. Turpināju māsu praksi slavenajā sanatorija “Ķemeri”, un tad sāku praktizēt Slokas slimnīcā. Pēc kāda laika bija piedāvājums uzņemties Medicīnas nodaļas vadību veco ļaužu pansionātā Jaundubultos.

Tas bija laiks, kad sociālā nozare tikko sāka attīstīties, un tajā bija nepieciešamas dažādas specifiskas zināšanas. Ar esošajām zināšanām arī medicīna bija par maz. Bija jāizšķiras. Gūtā ārvalstu pieredze mudināja zināšanas ieviest praksē. Nozare bija jauna, izaicinājumu daudz un nolēmu paralēli uzsāk studijas sociāla darba augstskolā un pēc tam vēlāk arī maģistratūrā Liepājas Universitātē. Tas deva iespēju vēlāk strādāt arī Jūrmalas pilsētas Labklājības pārvaldē, izveidot Dienas centru cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Ķemeros, līdzdarboties un ieviest dažādus sociālos projektus, darbnīcas un pakalpojumus. Visu šo laiku arī aktīvi organizēju dažādas mācību prakses un esmu darbojusies vairākos starptautiskos projektos.

Cik ilgi jau strādājat Jūrmalas domē un kā nonācāt līdz darbam Sociālo, veselības un integrācijas jautājumu komitejā?
Jūrmalas domē strādāju jau desmito gadu. Mani mērķi nebija iesaistīties politikā. Tur esmu nonākusi, pateicoties pilsētas ļaudīm, ar kuriem kopā nācies risināt dažādas situācijas. Uz to skatos, kā sava darba novērtējumu. Esmu jūrmalniece – nekad neesmu dzīvojusi un strādājusi citur. Pazīstu daudzus ļaudis, viņu priekus un bēdas, ir risināti simtiem sarežģītu gadījumu. Mans pienākums ir strādāt un novērtēt viņu uzticēšanos. Esmu gandarīta, ka man ir iespēja vadīt komiteju, kas ir mans darbs, mana izglītība un manas zināšanas. Līdz šādam darbam nonākt var tikai, iegūstot gan iedzīvotāju, gan darba kolēģu uzticību.

Vai varat mūsu studentiem pastāstīt, ko dara Sociālo, veselības un integrācijas jautājumu komiteja?
Komitejā darbojas pieci deputāti. Domes struktūrvienību vadītāji komitejā reizi mēnesī saskaņo savus izstrādātos normatīvos aktus. Ikdienā arī tikšanās ar pilsētas iedzīvotājiem.

Dienas kārtībā ir veselības aprūpes procesa organizēšana pilsētā, sociālās palīdzības, sociālo pakalpojumu apjoma nodrošināšana un iespējas. Dažādi saistošie noteikumi, veselību veicinošie pakalpojumi pilsētas iedzīvotajiem. Pakalpojumu pieejamība, vides pieejamība, sociālo dzīvokļu jautājumi, integrācijas projektu realizēšana, Eiropas Savienības projektu līdzekļu apgūšanas plānošana. Šobrīd arī darbs ar ukraiņu bēgļiem. Protams, ka dažādās struktūrās strādā speciālisti, kuriem tas ir ikdiena darbs un kopā darba grupās šos jautājumus risina un plāno. Pēc tam tas tiek apstiprināts komitejās un domes sēdē. Jūrmala, piemēram, var lepoties ar vienu no plašākajām atbalsta sistēmām valstī, ar saviem unikāliem pakalpojumiem un sociālo atbalstu: 150 EUR gadā katram pensionāram zāļu iegādei, 100 EUR gadā mācību procesa atbalstam katram izglītojamam, tematiskajām grupām iedzīvotājiem veselīga uztura un fizisko aktivitāšu veicināšanai, atbalsta grupām cilvēkiem ar onkoloģiskām saslimšanām, adaptīvo peldēšanu, ratiņdejām, pakalpojumiem senioriem un daudziem citiem atbalsta veidiem.

Lūdzu, pastāstiet par Jūsu pieredzi sadarbībā ar LU PSK – kā tā aizsākās un kāda tā ir šodien?
Nu jau mūsu draudzība ilgst kādus 30 gadus. Toreiz koledža vēl tikai sapņoja pārcelties no Rīgas uz Jūrmalu. Tālajā 1991. gadā Jūrmalā pansionāta vajadzībām tika pielāgotas jaunas telpas, tolaik koledžā mācības uzsāka pirmie sociālie aprūpētāji, kas vēlāk praktizējās pansionātā – tā arī aizsākās mūsu ilgstošā sadarbība.

Koledžai vienmēr ir bijuši ļoti labi sadarbības partneri ārvalstīs un tā es kopā ar dažiem mācībspēkiem un studentiem nonācu praksē Zviedrijā. Pēc tam tad arī sākām dzīvē ieviest iegūto, redzēto un sākām izstrādāt profesijas standartus. Šeit arī aizsākās gan dienas centru plānošana, gan sociālās rehabilitācijas programmu ieviešana, un dažādu pakalpojumu nodrošināšana dažādām mērķa grupām. Sākumā lekcijas, tad kvalifikācijas darbu vadīšana. Pēdējos gadus pārsvarā vadu kādu kvalifikācijas darbu un piedalos Valsts eksāmenu kvalifikācijas komisijā un vienmēr priecājos būt klāt koledžai nozīmīgos pasākumos un sekoju līdzi tās attīstībai. Tieši šī sadarbība ir bijusi par pamatu vienmēr būt lietas kursā par sociālā darba aktualitātēm. Arī Jūrmalas Domes vārdā varu teikt – esam lepni, ka koledža ir Jūrmalā.

Kādi projekti šo gadu laikā realizēti sadarbībā ar LU PSK?
To pat grūti visu atcerēties un nosaukt. Esmu bijusi cieši līdzas gan profesijas standartu izstrādē, gan akreditācijas procesos, gan praktisko apmācību organizēšanā. Līdzdarbošanās un dalība koledžas organizētajās zinātniskajās sociālā darba konferencēs. Veiksmīgs pētījums bija studentu projekts par sabiedriskā transporta pieturvietu vides pieejamību Jūrmalas pilsētā. Pēdējos gados izveidojusies arī sadarbība veselības veicināšanas projektu ietvaros, par ko LU PSK milzīgs paldies.

Vai, Jūsuprāt, Latvijā tiek nodrošināti pieejami un kvalitatīvi sociālās aprūpes pakalpojumi?
Manuprāt, jā. To saku redzot, kā mums pilsētā strādā aprūpes speciālisti un to, kā viņi ir sagatavoti. Nereti tieši studenti nāk ar savām inovatīvām idejām, ko iespējams pārņemt un ieviest praksē. Darbu atrod visi. Cits jautājums varbūt ir pakalpojuma izmaksas. Vai visi var atļauties – šeit domāju individuālu aprūpi mājās un arī darba slodzi, jo īpaši institūcijā, cik klientu ir jāapkalpo vienam cilvēkam. Un kāds ir atalgojums par paveikto.

Kāda ir Jūsu vīzija par sociālās aprūpes nozari Latvijā? Vai pastāv izaugsmes iespējas?
Katrā nozarē ir izaugsmes iespējas. Šodien pakalpojumus sāk piedāvāt arī privātās iestādes. Iegūstot jebkura līmeņa sociālo izglītību, ir iespēja sevi papildināt arī citā, tādējādi vairojot, gan savas prasmes, gan pieredzi. Parādās jaunas aprūpes tehnoloģijas. LU PSK to visu var apgūt, bet šobrīd ne visās iestādēs tās ir pieejamas. Domāju, ka nākotnē nozarē prasības vēl varētu augt. Svarīgs faktors – finanšu un darbaspēka pieejamība. Varētu būt arī lielāks pieprasījums pēc individuālās aprūpes mājās.

Personīgai izaugsmei ļoti labs piemērs ir LU PSK lektori, no kuriem vairāki ir sākuši tieši ar aprūpes programmām, bet šodien viņiem ir gan maģistri, gan doktora grādi un viņi vada studiju programmas koledžā.

Kas, Jūsuprāt, ir pats svarīgākais jauno speciālistu apmācībā?
Cilvēkiem, kuri izvēlas šo profesiju ir jāpatīk strādāt ar cilvēkiem. Ir jābūt ar labām komunikācijas spējām, atbildīgiem, pacietīgiem, jo nākotnē tiek uzticētas cilvēku dzīves.

Noslēgumā aicinām teikt, kādu iedvesmojošu vārdu topošajiem un esošajiem studiju programmu "Sociālā aprūpe" un "Sociālā rehabilitācija" studentiem?
Mēs varam visu, katrs līdz savai varēšanas robežai. Ar gribasspēku un mērķtiecību var panākt daudz. Ar vienaldzību nekur tālu netiksim. Ar iejūtību un attieksmi, ar ticību labajiem vairosim ļaužu uzticību. Lai Jums ģimenēs miers un saticība, lai ir kam palūgt atbalstu, ja tāds ir nepieciešams! Lai silti un gaiši Ziemassvētki un mierpilns Jaunais gads!